Pirms kāda laika mūsu radio studijā viesojās slavens latviešu politiķis, kurš savas darbības laikā aktīvi iestājies par sakļautas sabiedrības veidošanu, lielu uzmanību pievērsis Latvijas vēstures izpētes un tās izskaidrošanas jautājumiem. Piedāvājam sarunu ar Latvijas Republikas prezidentu no 1993. līdz 1999. gadam – Gunti Ulmani.
“Ja mēs runātu par kaut ko konkrētu, Vulkanizētā Islandes zeme nevar cilvēku padarīt vienaldzīgu. Cilvēki praktiski dzīvo uz vulkāna un kad Islandes prezidents, (Olafurs Ragnars) Grimsona kungs, man teica: “Prezident, atceries! Mēs domājam, ka mēs esam visi tie stiprākie, bet pasaulē ir daudz kas vēl stiprāks par mums. Mūsu pašpārliecība kādreiz noved pie mūsu nelaimēm.” Mēs toreiz braucām garām daudziem vulkāniem, kas Islandē atrodas un man toreiz bija tāda sajūta, ka cilvēks nedrīkst sevi uzskatīt par visvarenāko, visspēcīgāko. Viss, ko viņš vēlas, to viņš var panākt, izdarīt, un tas viņam ir jāizdara. Nē, ir jāmācās arī pazemība, paklausība caur varenumu un caur gigantiskumu. Jo tu vari būt varens un tu vari būt liels, ja tu proti kalpot. Būdams prezidents, man visvairāk šī doma vienmēr, neteiksim, ka nomocīja, bet viņa man uzdeva šo jautājumu: “Kā vienlaicīgi būt varenam un vienlaicīgi būt kalpam?” Tā, man liekas, ir katra cilvēka personīgā attieksme pret cilvēci kopumā un pret sevi, personīgi, pret savu ģimeni, pret saviem draugiem. “
