LATVIJAS EKONOMISKAIS MĒRĶIS IR SASNIEDZAMS

Vispirms – ņemot vērā, cik daudz ākstu un provokatoru Latvijā labprāt 16.martu pārvērstu par ieganstu ārvalstu presei gardiem skandāliem – vēlētos pateikt paldies Latvijas iekšlietu struktūrām, kas to nepieļāva. It kā jau pašsaprotami, tāds jau policijai darbs, tomēr jāņem vērā, ka 16.martā policistiem pretī stāv nevis ikdienišķi blēži, bet rafinēti Latvijas ienaidnieki.
Tagad piedāvāju paskatīties uz Latvijas ekonomikā notiekošo, ja vērtējam to starptautiskajā kontekstā.
Nereti dzird, ka no tik dziļas bedres tik īsā laikā izrāpties nemaz nevar. Respektīvi, dažu gadu laikā samazināt budžeta deficītu no 8% uz 3% nevar. Kā to ņem... Savulaik Zviedrijā valdība izpildīja “vingrinājumu” budžeta deficīts 9,3% no IKP 1994.gadā un budžeta pārpalikums 1,2% no IKP četrus gadus vēlāk. Kanādā valdībai izdevās 6,7% deficītu 1994.gadā pārvērst par nelielu proficītu 1997.gadā. Citiem vārdiem sakot, runa ir par valsts elites mācēšanu un gribēšanu, jo nav dzirdēts, ka pēc korekcijas 10% no IKP apmērā Zviedrijā un Kanādā būtu “izdedzinātā zeme”.
Otrs bieži dzirdēts stāsts ir par to, ka Latvija kā valsts ir apkrāvusies ar nepaceļamiem parādiem. Mūsu politiķi parasti šim izteikumam oponē, norādot, ka Latvijā parāds procentuāli no IKP nav nemaz tik liels, ja salīdzina ar citām valstīm. Taisnība, tomēr šim nevajadzētu būt iemidzinošam argumentam. Proti, starptautisko reitingu aģentūru eksperti atklāj, ka, viņuprāt, nozīmīgāks lielums ir parāds procentuāli no valsts nodokļu ieņēmumiem (nevis IKP). Ja parāda apkalpošana (procentmaksājumi un atmaksas) pārsniedz 10% no nodokļu ieņēmumiem, tad esot ziepes. Šobrīd Latvijā tādas nav, tomēr šis aspekts ir uzmanīgi jāvēro.
Ja atgriežamies pie tēmas “izdevumu samazināšana”. Ir daudz puspatiesību par “to prasa aizdevēji”. Grieķijas nedienas izgaismoja, ka, pat ja aizdevējs ir Eiropas Komisija, tad Eiropas Savienības dalībvalstīm, ja tās ir naudas gādātājas, nereti ir konkrēti jautājumi, kā palīdzību citai dalībvalstij pārdot saviem vēlētājiem. Teiksim, Grieķijas valdība var piepūstiem vaigiem uzrakstīt plānu par akcīzes, apgrozījuma utt. nodokļu paaugstināšanu, tomēr Vācijas valdību pirmkārt interesē, kā tā spēs paskaidrot saviem pilsoņiem, ka viņiem pensionēšanās vecums atvirzās uz 67 gadiem, savukārt stutētie grieķi vēl tikai funktierē par 63 gadu slieksni. Citiem vārdiem sakot, protams, ir Komisija, tās eksperti, tomēr noteicošais ir lielās dalībvalstis, to politiķi. Un viņus diez vai interesē nodokļu likmju vai strukturālo reformu nianses – viņiem svarīgi, lai viņu vēlētājs neteiktu, ka palīdzību saņēmušās dalībvalstis rezultātā saglabā kaut kādas salīdzinošas priekšrocības. Tā kā Latvijas gadījumā man grūti iedomāties, par ko viens Vācijas vai Zviedrijas vēlētājs varētu uzmest lūpu, tad domāju, ka patiesībā mums ir diezgan liela patstāvība ekonomikas sakārtošanā.
Latvijā arī diezgan daudz tiek runāts par to, ka aizdevēji un politiķi dikti domājot, kā dižķibeli palīdzēt pārdzīvot sociāli neaizsargātākajām iedzīvotāju grupām. Nezinu, cik dikti domā, tomēr metodoloģiski ieteiktu paskatīties, ko šobrīd dara ... Indija. Proti, man liekas, ka Latvijā pārāk daudz operē ar tādiem jēdzieniem, kā vidējā alga, vidējie ienākumi, IKP uz vienu iedzīvotāju utt. Šādi rādītāji ir nepieciešami, tomēr, ja runājam tieši par sociālo palīdzības tīklu, ar tiem ir par maz. Indijā, spriežot par jauno budžetu, nolemts precīzi iezīmēt atskaites punktu: sabiedrības mazturīgākie 20%. Un tad skatīties minētos rādītājus tieši caur šo 20% prizmu, kas notiek šajā grupā.
Visbeidzot par tēzi, ka Latvijā dzīvojošie slīgstot depresijā. Nu, nekādi prieka laiki jau nav, tomēr mums vēl tālu līdz Francijas līmenim, kur kādā nesenā aptaujā 56% respondentu atzīst, ka pārskatāmā nākotnē viņi ļoti iespējams vai diezgan iespējams paliks uz ielas bez pajumtes virs galvas. Francijā!
Turamies!