NEVAJAG “ŅEMT PARAUGU” NO POLITIĶIEM

Mēs bieži un pamatoti pārmetam politiķiem bīstamu kasīšanos laikā, kad partiju savtīgās intereses būtu kaut daļēji un kaut uz laiku jānoliek malā. Diemžēl sarunas, tikšanās ar dažādu nozaru cilvēkiem vedina domāt, ka politiķi šajā ziņā ir sabiedrības spogulis. Varētu likties: krīzes laikā vienai profesijai, sociālai grupai piederīgajiem vajadzētu solidarizēties, apvienot spēkus – kas to deva... Daži piemēri no atšķirīgām sfērām.
Tātad ir Eiropas Savienības finansējums zinātnes infrastruktūras attīstīšanai Latvijā. Laba ziņa? Laba. Diemžēl virkne pētniecisko institūtu pārstāvji privātās sarunās žēlojas, ka “lauvas tiesu” šīs naudas izkarojusi Latvijas Universitāte saviem projektiem, citus, ne mazāk jēdzīgus atstājot bešā.
Nākamais piemērs. Ir tāda rīdziniekiem mazāk zināma lieta kā reģionālās televīzijas. Neesmu speciālists šajā jautājumā, tomēr, cik saprotu, konkrētajos novados tās ir gana noderīgas un vajadzīgas. Kā jau visiem medijiem – un jo īpaši laukos – šis laiks reģionālajām televīzijām ir smags. Un ko dara cunftes brāļi Rīgā? Vienkārši sakot, izmanto situāciju un savu salīdzinoši lielāko ietekmi lēmumu pieņēmēju aprindās Rīgā, lai reģionālos kolēģus ar stumšanu un bīdīšanu dabūtu savā pārziņā.
Nākamais piemērs. Par smago stāvokli būvniecības sektorā runā vai ikdienu paši nozares pārstāvji. Un kas notiek? Lielie uzņēmumi cenšas izdzīvot, izstumjot no tirgus mazos. Es saprotu lielo būvkompāniju vēlmi apkarot tādus “kolēģus”, kas saņem pasūtījumus, jo piedāvā neobjektīvi zemu cenu, kuru savukārt var piedāvāt nemaksājot vai tikai daļēji maksājot nodokļus. Tiktāl skaidrs un nav iebildumu. Tomēr pagājušajā nedēļā valdībā nonākušie grozījumi MK “Būvkomersantu reģistrācijas noteikumos” nav tik saprotami. Tā vienkāršoti aina ir šāda: ir mazs būvniecības uzņēmums, kam pasūtījumu ir tik, cik nu tie, tādēļ rocība ir tāda, kāda nu tā ir. Stājoties spēkā grozījumiem, turpmāk šis mazais būvnieks vairs nevarēs kā savu speciālistu norādīt cilvēku, kurš ir jau nodarbināts pie cita būvnieka. Es saprotu, ka t.s. treknajos gados bija ačgārna situācija, ka viens, teiksim, būvuzraugs skaitījās nodarbinātās neadekvāti lielā objektu skaitā, kas radīja aizdomas, ka darbs tiek veikts pavirši. Tomēr nu situācija ir mainījusies! Kāds, kā saka, gabals nokristu lielajam būvniekam Rīgā, ja mazie, teiksim, Rēzeknē un Viļakā nodarbinātu savos vietējos pasūtījos vienu speciālistu?
Nākamais piemērs. Ekonomiskas krīzes laikā neapšaubāmi palielinās dažādu pārkāpumu un blēdību skaits starp uzņēmējiem. Tajā pašā laikā, ja atceras, cik smagnēja ir mūsu likumdošana, pieļauju, ka dažādu pārkāpumu iemesls nav nepārprotami noziedzīgi nodomi. Tādēļ ir dīvaini, ka, no vienas puses, Ekonomikas ministrija iesniedz plānu uzņēmēju dzīves atvieglošanai, savukārt Tieslietu ministrija šonedēļ valdībai (MKK sēde 15.martā) iesniedz “Informatīvo ziņojumu par atbildības regulējumu un sodu politiku komerctiesībās”, kas kopumā mudina valsts attiecības ar biznesu virzīt smagākas, represīvākas rokas virzienā.
Visbeidzot – sāk piepildīties bēdīgās prognozes, ka ķildas sākas arī tur, kur runa nav par pasūtījumiem vai biznesu kopumā. Es saprotu, ka tos vecākus, kuri apzinīgi – un dažkārt droši vien ar grūtībām – maksā par savu bērnu ēdināšanu bērnu dārzos, kaitina situācija, kad ir bērni, kuru vecāki nemaksā. Tomēr, manuprāt, nav risinājums ierosināt, ka šādi bērni atskaitāmi vai – kas psiholoģiski vēl šausmīgāk – viņi var bērnu dārzā palikt, bet ēdienreizēs pie galda netiek pielaisti.
Klau, krīzes laikā mēs, protams, katrs peramies uz priekšu kā mākam, un ir liekulīgi prasīt upurēt ikviena adekvāta cilvēki vēlmi izkulties pašam un viņa ģimenei. Tomēr mēs esam tik ārkārtīgi maza tauta, ja mēs sariesimies savā starpā, tad, baidos, arī individuālās pārziemošanas programmas nepalīdzēs, jo šo draņķīgo periodu būsim kaut kā pārlaiduši, tomēr ilgtermiņā iebraukuši tādās auzās, ka Latvija nebūs laba vieta dzīvošanai.