LATVIJĀ POLITIKAI VAIRS NAV JĒGAS?

Ventspils mērs Aivars Lembergs tiek vērtēts ļoti dažādi, tomēr nevar noliegt, ka viņam izdodas paust interesantas un diskusiju rosinošas atziņas. Savā intervijā pirms divām dienām (NRA, 06.03.2010.) Lembergs saka: “Tiek taisīta tāda kombinācija – paņem aizņēmumu, ko nevar atdot, un pēc tam jebkurš nākamais, kas nāks pie varas, būs spiests iet pie šiem aizdevējiem. Nav nozīmes, kāds šim nākamajam būs uzvārds, tas var būt Lembergs, Zembergs vai Blumbergs. Jebkuram būs jāiet lūgties pie starptautiskās finanšu oligarhijas. ... Taču tagad ir uztaisīta konstrukcija, ka jebkurai nākamajai valdībai nāksies iet lūgties. Lūk, kur ir tas knifs! Citiem vārdiem sakot, vēlēšanu rezultātiem no sociālekonomiskā viedokļa nav lielas jēgas. Latvijai šī vienošanās, kas noslēgta ar SVF, ir okupācija – tas pats, kas notika 1940. gada 17. jūnijā, tikai atšķirībā no tās okupācijas šī ir noritējusi bez tankiem.”
Dalām šo tekstu sastāvdaļās.
Tātad Lembergs liek manīt, ka Latvijai aizņēmumus termiņā un pilnā apjomā atdot neizdosies. Domāju, ka līdzīgi domā sabiedrības lielākā daļa, un zināms pamats šādām bažām ir. Tātad būs jāpārkreditējas. Tomēr šī pārfinansēšanās var notikt, arī neejot pie Valūtas Fonda vai Eiropas Komisijas. Ja Latvija starptautiskās sabiedrības acīs izskatīsies ciešami, naudu mēs varam aizņemties finanšu tirgos tieši (pat Grieķijai tas joprojām izdodas). Respektīvi, tā gluži nav, ka jebkurai nākamajai valdībai nāksies šos jautājumus risināt tikai un vienīgi ar SVF vai EK. Cita lieta, ka finanšu tirgiem varētu nepatikt, ja Latvija neslēpti salamājas ar minētajiem “kantoriem”. Un tomēr – pārfinansēties mēs varēsim arī paši.
Te, protams, Latvijā dzīvojošie novaidas, ka tas nemaina lietas būtību – parādu verdzībā mēs būsim vienalga, neatkarīgi no aizdevēja personas. Vispār jau dīvaini – kad Latvijas cilvēki ņēma kredītus pašu vajadzībām, atdodamus līdz mūža beigām un pārmērīgi lielus, samērojot ar ienākumiem, tad nekas, neviens nežēlojās; nu briesmīgi norūpējušies par valsti... Bet nu labi, neironizēšu. Valsts parādsaistības kā tādas nav nekas katastrofāls, aizņemoties dzīvo lielākā daļa pasaules valstu. Līdz ar to vaimanas par “parādiem, kurus atmaksās mūsu bērni un mazbērni” man liekas nevajadzīgs mazohisms. Parāds kā tāds nav nelaime, jautājums ir par tā lielumu un apkalpošanas izmaksām. Latvijai bija ārvalstu parāds arī pirms dižķibeles. Citiem vārdiem sakot, kamēr valsts parādi un to apkalpošana nenosūc līdzekļus, kas vitāli nepieciešami valstij iekšēji, dzīvot varēs gan bērni gan mazbērni (līdzīgi kā dzīvo cilvēki Japānā un ASV, valstīs ar ļoti lielu parādu)
Visinteresentākais ir Lemberga uzstādījums, ka Latvijas valdības tuvākajos gados būs ierobežotas savās manevru iespējās. No vienas puses, zināma taisnība ZZS premjera amata kandidātam ir, un tas pat nav slikti – pat ja pie varas nonāktu līdzšinējie skaļākie Dombrovska oponenti, neko principiāli citādu ekonomiskajā politikā viņi nespēs īstenot. No otras puses, nav gluži tā, ka nu vairs nav vērts iet uz vēlēšanām. Minēšu Argentīnas piemēru. Valstij izsenis bijušas pamatīgas ārējās saistības. Pie varas nāca politiķi, kas starptautiskos aizdevējus nolēma “pasūtīt”. Pēc kāda laika šiem politiķiem tomēr nācās spert soļus samierināšanās virzienā. Tiktāl Lembergam taisnība. Bet – iekšpolitiski Kiršneru famīlija ir pamanījusies nodarīt kaitējumu: lauksaimniekiem, centrālajai bankai, biznesam, ekonomikai kopumā. Tātad politikai, cilvēku politiskai aktivitātei Latvijā joprojām ir jēga.