NEPIECIEŠAMS PLĀNS B

Pieļauju, ka vairumam cilvēku ir diezgan lielā mērā vienaldzīgas partiju savstarpējās cīņas, viņi vēlas zināt, kad, kā man teica kāds kungs, “šitā šļura” beigsies. Izsakoties pieklājīgāk, kāda ir politiķu ekonomiskā politika.
Ja pareizi saprotu, partijas uzsvaru liek uz eksporta veicināšanu. Eksportējošie uzņēmumi – stagnējoša iekšējā pieprasījuma apstākļos – būs tie, kas Latvijas ekonomiku atkal “uzsildīs”. Ja neiedziļināmies tādos neērtos jautājumos, cik veiksmīga ir bijusi līdzšinējā atbalsta eksportam prakse, kopumā uzstādījumam grūti nepiekrist.
Tomēr ir viena problēma. Lai šis plāns piepildītos, ir jābūt pircējam, t.i., aktīviem noieta tirgiem. Šajā aspektā mēs bieži dzirdam, ka pasaulē jau ekonomiskā situācija sāk uzlaboties, Eiropā sāk uzlaboties, pozitīvā vilkme ir. Nu, nu. Es nerunāju par skandāliem ap Grieķijas un potenciāli Spānijas, Portugāles un Īrijas kā valstu finansēm, lai gan arī šie aspekti var negatīvi ietekmēt Eiropas ekonomiku kopumā. Bet nu labi – minētie “stāsti” ir īpaši. Tomēr, ja paskatāmies arī uz relatīvi veselīgo Eiropas daļu, man nav skaidrs, no kurienes Latvijas politiķi un eksperti smeļas savu optimismu.
Minēšu dažas publikācijas Rietumu presē burtiski pēdējo dienu laikā. Ietekmīgā “The Wall Street Journal” 17.februāra numurs – ekonomiskās ekspektācijas Vācijā pēc zināma optimisma posma atkal pazeminājušās. Bezdarbs nesāks samazināties līdz 2011.gadam, kāpums eksportā (kas Latvijai patiesībā ir vienaldzīgs) nespēj kompensēt iekšējā patēriņa un investīciju kritumu (tas gan ir būtiski).
Laikraksta “The New York Times” 13.februāra numurs – eiro zonas IKP kāpums pērnā gada pēdējā ceturksnī bijis 0,1%, ko grūti nosaukt par reālu kāpumu. Ja eiro zonas ekonomikas šogad augs par 1%, to jau varēšot uzskatīt par lielu sasniegumu.
Centrāleiropa, kā zināms, (ja neskaitām Ungāriju) tiek aprakstīta kā ekonomisko krīzi relatīvi labi pārdzīvojošs reģions. Čehijas ziņu aģentūra CTK 12.februārī – Čehijas statistikas biroja paziņojums, ka valsts ekonomika 2009.gada pēdējā ceturksnī samazinājusies par 4,2% (salīdzinot ar 2008.gada ceturto ceturksni) ir “auksta duša” vietējiem analītiķiem.
Izdevums “Belorusskij rinok” 15.februārī analizē globālos konteinerpārvadājumus un secina, ka tajos cenu dempings mijas ar nepamatotu cenu paaugstinājumu, rezultātā pārvadājumu sektorā radot apjukumu un stagnāciju.
Citiem vārdiem sakot, nekāda reāla atkušņa Latvijas preču un pakalpojumu eksporta tirgos nav.
Ar šo tēzi es nebūt neapšaubu eksporta veicināšanas nepieciešamību, tikai vēlos uzsvērt, ka būtu nepieciešams Plāns B Latvijas ekonomikai.
Kāds tas varētu būt, ja ņem vērā, ka iekšējais patēriņš samazinās? Varbūt tomēr ir vērts mierīgi, bez populisma padomāt par fiskālajām metodēm?
Jā, esam dzirdējuši, ka Latvija starptautiskajiem aizdevējiem nosolījusies nodokļus nepazemināt. Tomēr es gribētu rekomendēt mūsu amatpersonām, piemēram, Starptautiskā Valūtas fonda ekspertiem atgādināt, ka šomēnes (SVF mājas lapā publicēts 12.februārī) fonda eksperti sagatavojuši rekomendācijas ekonomiskajai politikai (“Olivier Blanchard, Giovanni Dell’ Ariccia, Paolo Mauro. Rethinking Macroeconomic Policy”). SVF rekomendāciju īsā jēga: ar monetārajām metodēm nepietiek, valstīm vairāk jāpievēršas fiskālajām metodēm. Saprotu, ka skan mazliet blēdīgi, bet kādēļ mūsu amatpersonas nevar aizdevējiem teikt, ka mēs jau tikai mācāmies no jūsu pašu ieteikumiem?