VALDĪBA NEKRITĪS, BET PRIEKA MAZ

Vispirms daži vārdi par barikāžu piemiņas laiku. Pieļauju, ka daudziem ir skumja attieksme pret tā laika notikumiem, kuru var izteikt ar teikumu “vai par to mēs cīnījāmies?” Jā, tā laika emocionālo pacēlumu un šā brīža noskaņojumu sabiedrībā grūti savienot, te nav ko piebilst vai oponēt. Vēlētos atgādināt tikai vienu: kad lasa vēsturiskās liecības, jāsecina, cik trausla ir bijusi situācija, cik viegli mēs savu atjaunoto valstiskumu varējām pazaudēt. Šis valstiskums šobrīd liekas kaut kas pašsaprotams, tomēr tolaik, 1991.gadā tas tā nebija. Tas, protams, nenozīmē, ka mums jābūt pacietīgiem un priecīgiem par to vien, ka ir tāda Latvijas valsts. Drīzāk jau otrādi – 1991.gada janvāra notikumi ir atgādinājums tam, cik viegli valsts var izzust arī šodien; tas, ka saglabāsies nosaukums un valsts ārējie atribūti neko vēl nenozīmē. Tā nu ir sanācis: 1991.gada janvārī bija jāsargā valsts pret Maskavu, 2010.gadā – pret pašu bāleliņiem.
Rīt Saeimā sagaidāma “Jaunā laika” (JL) un Tautas partijas (TP) kašķa nākamā pakāpe. Runa ir par pilnvarojumu valdībai sarunās ar starptautiskajiem aizdevējiem, tomēr pieļauju, ka sabiedrības lielākajai daļai nav skaidrs, par ko ir plūkšanās, vienīgi tas, ka valdība esot nestabila.
Ja atvēl zināmu laiku, JL un TP kā partiju – jo īpaši vēlēšanu gadā – rīcību var saprast, tikai abu strīdnieku darbībai ir visai maz sakara ar valsts un sabiedrības kopumā interesēm.
Ja paskatāmies uz situāciju no TP interešu viedokļa, tā ir apmēram šāda: ja Dombrovskis un JL tuvākā pusgada laikā nesastrādā grandiozas no politiskā PR viedokļa muļķības, tad, ņemot vērā, ka arī pati TP neko izcilu piedāvāt nevar, JL iegūst zināmas priekšrocības vēlētāju acīs. Tātad TP interesēs ir neļaut JL puslīdz mierīgi, atvainojos, aizšļūkāt līdz vasaras sezonai un visu laiku kritizēt premjera partiju, atkal un atkal cilvēkiem atgādinot, ka JL rīkojas nepareizi.
Savā ziņā līdzīgi motīvi vada arī JL. Jo biežāk premjera partijai izdosies pozicionēt TP kā jau tā nestabilās situācijas “šūpotājus”, lata stabilitātes apdraudētājus utt., jo labāk. No šī viedokļa ir vērts “oranžos” kacināt.
Ja paskatās, ko saturiski paģēr TP un ko savā rītdienas ziņojumā Saeimai sola tuvākajos mēnešos darīt finanšu ministrs, tad atšķirību ir maz, tomēr kaislības tādas it kā rīt izšķirtos valsts liktenis. Tā teikt, tīra politika.
Tiktāl viss skaidrs, bet kāds tam sakars ar valsti? Un nākamais loģiskais jautājums: vai mums ir jāpievērš uzmanība šīm rotaļām? Vai tām var būt nopietnas, arī mūs skarošas sekas?
Nu, teiksim tā: par spīti skaļajām frāzēm nedomāju, ka, pat ja valdība rīt nesaņems pilnvarojumu tādā formā, kādā to vēlas JL, valdība kritīs, nevarēs pildīt Satversmes tiesas lēmumu pensiju jautājumā, tiks devalvēts lats utt. Nu, nav tādu indikāciju, ka pilnvarojuma nesaņemšanas rītgadījumā aizdevēji saka: atvainojiet, bet tad jūs šogad uz 800 miljoniem eiro varat necerēt. Var būt aizķeršanās, bet ne katastrofa. No šī viedokļa, lai jau cilvēki izplūcas.
Diemžēl šī nebeidzamā kasīšanās nozīmē arī to, ka ikviens kaut cik būtisks lēmums pārvērtīsies par politiskā PR priekšnesumu abu strīdnieku izpildījumā. Ja ieskatāmies Repšes rītdienas ziņojumā Saeimā, tad redzam tur daudz nepilnību – piemēram, saistībā ar ekonomikas stimulēšanu un bezdarbu – tomēr nevar noliegt, ka kopumā darāmo darbu grafiks ir diezgan spraigs. Un jau šobrīd ir puslīdz skaidrs, ka, šādā garā turpinot, šis grafiks netiks ievērots.
Līdz ar to mans subjektīvais rezignētais secinājums ir šāds: nekas ārkārtējs rīt Saeimā nenotiks, tomēr laiks līdz vēlēšanām tiks izšķiests pa tukšo.