APTAUJA: KORUPCIJA TIKAI PADZIĻINOTIES

Pirmā replika saistīta ar kārtējo socioloģisko aptauju, ko veicis Radio SWH sadarbībā ar “Omnicom Media Group”. Šoreiz respondentiem jautājām: Vai ekonomiskā krīze ir ietekmējusi korupcijas līmeni Latvijā?
Klusā cerība bija, ka cilvēki izvēlēsies atbildi “Tā kā naudas ekonomikā ir mazāk, arī korupcija mazinās”. Lika pagaidīt... 55% izvēlējās atbildi “Korupcija ir tieši saasinājusies, jo amatpersonas šādi cenšas "kompensēt" mazākus ienākumus”. Šajā ziņā īpaši skeptiski ir rīdzinieki – 56%, un, kas vēl bēdīgāk, gados jauni cilvēki (vecuma grupas 15 – 19 un 20 – 29 gadi): attiecīgi 65 un 58 procenti. Tā teikt, jaunā paaudze ne visai tic dzimtajai valstij.
Savukārt atbildi “Tā kā naudas ekonomikā ir mazāk, arī korupcija mazinās” salīdzinoši visvairāk izvēlējās laukos dzīvojošie – 11%, kas būtu saprotami (laukos tā tiešām varbūt ir) un, kas nedaudz pārsteidza, cilvēki ar ienākumiem 600 – 800 Ls mēnesī (13%).
Atbildi “nekas nav mainījies” kopumā izvēlējās 37% aptaujāto.
Tiktāl socioloģija. Otra replika ir par Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča šodien teikto preses konferencē, kas zināmā mērā turpina mūsu teikto vakardienas apskatā. Rimšēvičs atzīmē, ka partijām vēl pirms vēlēšanām vajadzētu skaidri definēt, kur 2011.gada budžetā notiks tālāka finansējuma samazināšana. Tas ir pareizi: kontrolskaitļi ir zināmi, un lai partijas nevis bārstās ar frāzēm par “ekonomikas sildīšanu” un “strukturākām reformām”, bet konkrēti pasaka savu piedāvājumu, kur tos 400 – 500 miljonus “griezīs”. Lai nav tā, ka vēlēšanas aiz muguras un tad sākas negaidītas atklāsmes...
Un vēl daži akcenti.
Premjers un citas augstākās amatpersonas, kā saka, pēc definīcijas ir tie, kuri runā – atbild uz jautājumiem, paši sniedz paziņojumus utt. Ar to klausīšanos ir pašvakāk (jo visu laiku taču jārunā). Es nezinu, kas gatavo valsts vadītājiem preses pārskatus, tomēr es šiem palīgiem rekomendētu jo īpaši rūpīgi lūkoties pēc interesantām domām dažādās intervijās. Tas, kā vienu notikumu atspoguļo dažādi mediji, valsts vadītājiem patiesībā ir diezgan garlaicīgi – gan tāpēc, ka apmēram ir prognozējami un lielākoties jau tiek tiražēta viens un tas pats informācijas apjoms.
Savukārt intervijās vai pieaicinātu autoru rakstos nereti izskan domas, kas stimulē uz to vai citu problēmu paskatīties no cita aspekta. Minēšu divus piemērus.
Parasti publiskajā telpā, kad runa ir par bezdarbu, izskan divas tēmas: kopējais (neiepriecinošais, protams) līmenis un tas, cik strauji (vai nepietiekoši strauji) „notievē” valsts pārvalde. Var rasties sajūta, ka runa ir par samērā vienmērīgu darba vieta skaitu samazināšanos, bet, lūk, ko raksta ekonomists Jānis Ošlejs („Rīgas Laiks”, Nr.1., 2010.): „Latvijā pēdējā gada laikā tika likvidēti 44 000 darba vietu valsts sektorā un 189 000 privātā biznesa darba vietu. Nu mazākam skaitam Latvijas privātajā biznesā nodarbināto proporcionāli jāapmaksā lielāks skaits valsts ierēdņu un vēl bezdarbnieku armija”. Tas skan ļoti „melni”, bet tas nozīmē, ka, ja šī darba vietu skaita samazināšanās proporcija saglabāsies šāda: privātajā straujāk nekā valsts sektorā, tad mēs noiesim pa grunti neatkarīgi no tā, kas ir pie varas. Tas nav šķībs skatiens valsts sektorā strādājošo virzienā, te nav runa par emocionālu pārmešanu valsts sektorā strādājošajiem “mēs jūs uzturam...” utt. Tas vienkārši ir ļoti sarežģītas problēmas iezīmējums. Ja bezdarbs privātajā sektorā nesamazināsies (vai, nedod dievs, palielināsies), valsts sektors būs jāsamazina nevis tāpēc, ka tā vajag konceptuāli, bet tāpēc, ka vienkārši nebūs naudas.
Cik bieži esam dzirdējuši, ka algu līmeņa samazināšanās uzlabošot Latvijas konkurētspēju. Izklausās loģiski, tomēr, lūk, ko šodien intervijā („Dienas Bizness”, 14.01.2010.) saka uzņēmējs Uldis Pīlēns: „Krītot patēriņam gan starptautiskajā, gan iekšējā tirgū, krīt uzņēmumu noslodze, paliek brīvas tehnoloģijas. Tas nozīmē, ka ceļas pašizmaksa, un konkurētspēja krīt jebkurā produktu grupā...” Te, protams, Pīlēnam var kašķīgi ieteikt nenoslogotās jaudas vienkārši pārdot, tomēr principā problēma iezīmēta precīzi, un, man šķiet, politikas veidotāji to vēl tā īsti nav apzinājušies (to, ka sapnis par konkurētspējas atgūšanu, var palikt tikai sapnis).