GADS PĒC NEMIERIEM

Ir diezgan loģiski 13.janvāra vakarā runāt par 13.janvāri pirms gada.
Lai gan, atklāti sakot, nav jau daudz ko teikt, jo nekas jau nav mainījies. Ja prezidents šodien saka, ka ir uzlabojies varas dialogs ar sabiedrību, tad es nevaru viņam piekrist. Jā, logus parlamentam vairs nedauza, toties daudzu izvēlētās uzvedības formas ir, manuprāt, vēl iespaidīgākas. Logus var iestiklot, bet tie, kuri ir nospļāvušies un aizbraukuši no Latvijas, ir daudz smagāks zaudējums. Domāju, ka īslaicīgi emociju uzplaiksnījumi, pat ja tie ir destruktīvi, nodara Latvijai krietni mazāku ļaunumu nekā tas apjukums un neziņa cilvēkos, kuri nekad akmeņus nemetīs.
Lai nerunātu vispārīgās frāzēs, varu teikt, ka arī man šajā laikā nav izdevies atrast platformu, uz kuras sarunāties ar t.s. varu. Ja izvēlies agresīvāku pozīciju, apzīmē par anarhistu, ar kuru diskutēt nav vērts. Ja balsties viedoklī, ka nav īstais brīdis tik mazai tautai savstarpēji apkaroties, – atkal neklausās, jo prasa pieslieties kādam konkrētam politiskajam spēkam, ir vai nu melns, vai balts.
Līdz ar to es, godīgi sakot, nezinu, ko darīt. Man ir paziņas, kas saka: paklau, mums ir premjers, par kuru samērā droši var teikt, ka viņam nav savtīgu vai ļaunu nodomu. Piekrītu, bet tad izvēle ir par labu tam, ka mēs atbalstām dažas personālijas partijā, kas patiesībā uzvedas ne sevišķi atšķirīgi no citām. OK, tas ir variants, ko mazliet ironiski varētu aprakstīt tā: atbalstīt īstos gaišos spēkus gaišajos spēkos. Es tik labi nepazīstu “Jaunā laika” iekšējo “virtuvi”, lai varētu teikt, vai tas ir iespējams.
Ja runājam tieši par 13.janvāri pirms gada... Šodien noskatījos vēlreiz dažādos video sižetus par tās nakts notikumiem Vecrīgā. Man šķiet, ka mēs mētājamies no vienas galējības otrā, saucot grautiņu dalībniekus vai nu par varoņiem, vai par urlām. Šobrīd “sausais atlikums” ir tāds, ka faktiski mēs nezinām, kas bija šie cilvēki, viņu motivāciju. Teiksim, es zinu divus no viņiem, un šie divi nav urlas, bet es neko nezinu par visiem pārējiem. Līdz ar to, vienīgais secinājums, ir aicinājums, tā teikt, abām frontes pusēm neaizmirst to, ka a) plūkties ar ierindas policistiem nav prātīga doma – cilvēks, kuram ir dziļas un pamatotas pretenzijas pret veselības ministru, taču neuzbruks medmāsai vai ārstam; menti ne menti, tomēr tie ir mūsu menti, mūsu pašu čaļi b) cienījamie kārtības sargi! Tad, kad jūs pildāt pavēli, tomēr neaizmirstiet, ka jūs ceļat stekus pret saviem līdzpilsoņiem šajā ļoti mazajā valstī. Iztiksim bez frāzēm par brālis pret brāli un tomēr... Jums var būt katram savs viedoklis par protestētājiem, tomēr liela daļa no tiem arī ir mūsu ašu cilvēki. Šīs lietas derētu atcerēties gan šovakar gan turpmāk.
Ja atgriežamies pie jautājuma, ko darīt tiem, kuru dabā nav tik agresīva savas nostājas paušana... Man šķiet, ka jāprasa politiķiem ļoti konkrēti jautājumi. Nevis “kad šis klusais ārprāts beigsies?”, bet, piemēram: šogad un nākamgad “Parex bankai” sindicētajos kredītos ir jāatmaksā vēl 382 miljoni latu. Ir jābūt skaidrībai, cik no tā atmaksās pati banka un cik nodokļu maksātāji. Mani galēji neapmierina situācija, kādu šonedēļ kādā intervijā iezīmēja atbildīga amatpersona: šogad jāatdod 218 miljoni, bet 100 it kā banka pati sakasīšot, tomēr esot jābūt gataviem uz sliktāko variantu. Klau, tā tās lietas nevar notikt! Latvijas ekonomika ir tik noplicināta, ka jebkuru 100 miljonu latu “izņemšana” var būt nāvējoša. Respektīvi, mani maz interesē, kura partija biežāk atkārtos vispārīgas frāzes par “ekonomikas sildīšanu” un “sociālo drošības tīklu”. Mani interesē konkrēti jautājumi, un atbilstoši atbildēm uz tiem veidošu savu attieksmi. Gan pret to vai citu partiju gan pret to, kā vispār izturēties. Jo es labi saprotu, ka ir lietas, kuras pašreizējā ekonomiskajā situācijā nevar prasīt (tas, ka mums tās solīs, tas ir cits jautājums), tomēr ir lietas, kurās, ja vien gribam palikt šeit un dzīvot, jāreaģē asi.