REPŠE PALĪDZ VAI GREMDĒ JAUNO LAIKU?

Iesākumā nemākslots izbrīns par Rīgas domes prioritātēm. Protams, būtu dīvaini, ja galvaspilsētā pie varas esošais “Saskaņas centrs” un LPP/LC finansiāli atbalstītu, teiksim, leģionāru atceres dienu 16.martā. Tomēr piešķirt 200 latu barikāžu atceres dienu pasākumiem ir kaut kāda cietpaurība. Kaut vai tāpēc, ka tolaik pie ugunskuriem sēdēja ne tikai latvieši. Var jau teikt, ka pēc šī skaistā laika latviešu un cittautiešu ceļi ir šķīrušies, tomēr tieši tādēļ tas pat it kā būtu minēto partiju interesēs bijušo vienotību un nešķirošanu atjaunot kaut uz brīdi. Turklāt šāda demonstratīva naudas atteikšana uz citu vērienīgu pasākumu Rīgā fona izskatās kā vai nu pilnīgs analfabētisms elementāros PR jautājumos, kas gan maz ticami, vai arī – un tas būtu satraucošāk – zināma visatļautības demonstrēšana. Tā teikt, tāpat mēs esam spicē un viss.
Tagad par citu tēmu.
Aizvadītās nedēļas nogalē (8.janvārī) Starptautiskā Valūtas Fonda (SVF) interneta mājas lapā parādījās vairāki Igaunijai veltīti dokumenti.
Uzreiz jāsaka: ja palasa SVF ekspertu ar 6.janvāri datētos atzinumus, patiešām sametas zaļa skaudība. „Pēc strauja un plaša aktivitātes krituma ekonomika ir stabilizējusies un nelīdzsvarotības elementi pienācīgi novērsti. Lai gan iekšzemes pieprasījums joprojām ir vājš, preču un pakalpojumu eksporta apjomi ir noturējušies gluži labi. Igaunija ir piegāžu Skandināvijai ķēdes sastāvdaļa, un nekas neliecina, ka Igaunija šo lomu būtu zaudējusi”.
Diezgan nepārprotami, ka SVF izpratnē Igaunija ar dižķibeli tiek galā krietni jēdzīgāk nekā Latvija. Tiesa, impulsu pārcelt biznesu vai dzīvošanu pie kaimiņiem varētu mazināt dokumenta sastāvdaļa ar nosaukumu „Ienākumu palielināšanas iespējas fiskālās konsolidācijas atbalstam”. Un te nu redzam, ka Igaunijas valdība un SVF eksperti ir apsvēruši iespējas – atcelt PVN nodokļa samazinātās likmes viesnīcām, žurnāliem un citai drukātai produkcijai; atcelt iedzīvotāju ienākumu nodokļa atlaides par hipotekāro kredītu procentlikmju maksājumiem, pārskatīt bērnu pabalstus un neapliekamo pensijas apjomu. Izmaiņas varētu skart arī uzņēmumu ienākumu nodokli (un ne jau pazemināšanas virzienā).
Citiem vārdiem sakot, arī Igaunijai šis gads būs smags, tomēr tas nemaina sajūtu, ka kaimiņi lēmumus pieņem kaut kā loģiskāk un izsvērtāk. Un par to lēmumu pieņemšanu Latvijā joprojām netieku skaidrībā. Paskaidrošu.
Ir vecs teiciens, ka normāli cilvēki ir teju vai jebkurā partijā. Pazīstus tādus arī premjera partijā. Attiecīgi t.s. neoficiālu pačalošanu ietvaros esmu jautājis, kāpēc tik bieži nodokļu politikas jomā redzama nekonsekvence, sasteigti lēmumi, un, no otras puses, jēdzīgas idejas, kas pat ir paša Jaunā laika cilvēku izvirzītas, kaut kur nogulsnējas. Interesanti, ka, tā kā šādas sarunas nenotiek “ierakstā”, uzrunātie “jaunlaicēni” ne tik daudz vaino koalīcijas partnerus, cik Finanšu ministrijas ierēdņus. Un te nu es nesaprotu: atsevišķos gadījumos ministrs Repše demonstrē apbrīnojamu nelokāmību, citos – turklāt ne mazāk svarīgos – izrādās, ka viņš īsti netiek galā ar saviem padotajiem.
Tas savukārt rada bažas, ka tās jēdzīgās idejas, kas nodokļu jautājumos virmo JL iekšienē, neīstenosies, jo ministrs nespēs pārlauzt savu ierēdņu pretestību. Minēšu piemēru. JL vadošo personāžu daļā ir izkristalizējies viedoklis, ka, pat ja ekonomiskā situācija nostabilizējas, iedzīvotāju ienākumu nodokļa likme 26% apmērā pazemināta netiks (piemēram, tāpēc, ka tā atbilstot vidējam ES līmenim). Toties, lai cilvēku ienākumi tomēr pavairotos, varētu palielināt izglītībai un medicīnai atvēlētos t.s. attaisnotos izdevumus, ko fiziskā persona var saņemt atpakaļ no valsts. Nekomentēšu, cik viegli naudu atdabūt, bet nu ideja ir skaidra un samērā jēdzīga. Diemžēl man nez kādēļ liekas, ka šī doma, lai gan nāk no paša partijas, atdursies pret to, ka Repše sākumā publiski novērtēs to kā “interesantu domu”, bet vēlāk teiks, ka “pēc ekspertu atzinuma” tā tomēr nav īstenojama.
Un te rodas jautājums, cik lielā mērā Repše partijai ir ne tikai ieguvums, bet arī mīnuss.