KO NEPATEICA ZATLERS UN DOMBROVSKIS?

Lai gan augstu amatpersonu uzrunas kā žanrs “slimo” ar frāžainību, tomēr vairākkārtīgi pārlasīju Valsts prezidenta un Ministru prezidenta gadu mijā teikto.
Šo to no Zatlera un Dombrovska teiktā var komentēt, vienīgi nobubinot “kaut nu tā būtu!”. Proti, kad Zatlers saka, ka “mēs esam izturējuši” 2009.gadu un ka “mēs esam gatavi” 2010.gada pārbaudījumiem – nu, jācer, ka tā tiešām ir. Tomēr abu kungu teiktajā bija arī tēzes, kurām gribētu iebilst un papildināt.
Kad pēc iedzīvotāju ienākumu nodokļa paaugstināšanas premjers uzskata par iespējamu paziņot, ka valdība “ar ekonomiskiem stimuliem rosina cilvēkus būt ekonomiski aktīviem”, rodas jautājums, kā Dombrovskis par kuru nesavtīgumu un personīgo godīgumu nav šaubu, var būt tik sasodīti atrauts no realitātes? Kādi stimuli?!
Vairākām Zatlera paustajām tēzēm vēlētos oponēt, ja tā var teikt, konceptuāli. Pirmkārt, man neliekas pareizi ironizēt par mūsu viensētnieka pieeju dzīvei (“mēs mācījāmies par galveno izvirzīt nevis pušelnieka pļaviņu, zirņu kalna tīrumiņu...”). Cilvēka pirmais pienākums (ja neieslīgstam teoloģiskās diskusijās) ir pret savu tuvāko loku – ģimeni, draugiem, tiem, kuri no viņa atkarīgi. Es neuzskatu, ka slikts patriots ir tas uzņēmējs no Zemgales, kurš šodienas “Dienā” saka, ka viņš nevar atļauties bankrotēt, jo viņam ir trīs bērni. Domāju, ka tie jaunsaimnieki, kuri plēsās vai pušu Latvijas valsts pirmsākumos, pirmkārt domāja par savu ģimeni un saimi un nevis par abstraktu valsti. Nevajag mūs bārt un kaut kā mākslīgi aicināt uz atbildību par valsti vispār.
Otrkārt, nevaru piekrist arī Zatlera bārienam, ka nedrīkst nošķirt Latvijas kā zemes un Latvijas kā valsts mīlestību (“Ir cilvēki, kas šodien saka, ka mīl Latviju, bet nemīl savu valsti. Tā var runāt tikai cilvēki, kas neizprot, kas ir valsts”). Protams, valsts nicināšana brīžam kļūst pašmērķīga un nepamatoti žultaina, tomēr zeme un valsts ir dažādas, nesakrītošas lietas. Krišjānis Barons un Pumpurs, man šķiet, Latviju mīlēja gana, lai gan par valsti tolaik pat domāt nebija vērts. Un, ja piekrītam Zatleram, tad jau jāsecina, ka viņš pats Latviju ir mīlējis visai maz, jo nekādas Latvijas valsts vairākas desmitgades viņa apzinīgajā mūžā vispār nebija.
Un tā nu šajā neizbēgami subjektīvajā stāstā par to, ko kurš Latvijā mīl, esmu nonācis līdz jautājumam, ko nepieminēja nedz Zatlers nedz Dombrovskis. Abi atzīmēja, ka šogad apritēs 20 gadi, kopš valstiskās neatkarības atgūšanas. Tas neapšaubāmi ir ļoti būtiski, bet... Man šķiet, ka mēs vēl ilgi nesapratīsim, kāpēc daudzas lietas Latvijā notiek tik nelāgi, ja neizvērtēsim šeit dzīvojošo cilvēku daļas sadarbību ar komunistiem posmā līdz 1990.gadam.
Var jautāt, kāds tam sakars? Vistiešākais.
Cik liela daļa no pašreizējās politiskās, biznesa un t.s. garīgās elites savu karjeru aizsāka kompartijā? Domāju, ka ļoti liela daļa. Bet kā var cilvēks karjeras vārdā iestāties partijā, kura iznīcinājusi tūkstošiem šī cilvēka tautiešu un Latvijas valsti? Ko tas liecina par šo cilvēku domāšanas veidu? Un par ko tad mēs brīnamies, redzot šo cilvēku rīcību tagad?
Un tikai nestāstiet man, ka citādi nevarēja un kas tas bija mazākais ļaunums. Neviens ar pistoli pie galvas nestāvēja un ko tad šie latviešu komunisti tādu labu savas dzimtenes labā izdarīja?
Neviens jau nesaka, ka bija aktīvi jāpretojas – nedomāju, ka pats būtu tik drosmīgs. Bet vismaz nesadarboties tik tieši jau nu gan varēja. Tādēļ es uzskatu, ka Latvijā nekas daudz nemainīsies, kamēr pie varas būs paaudze/paaudzes, kas uzspļāva nobendētu cilvēku kauliem, lai tikai realizētu sevi. Viņi locīsies atbilstoši konjunktūrai arī nākotnē, tāpat kā to jau darījuši. Kāda jēga aicināt uz nesavtīgumu, godīgumu šādus cilvēkus? Mēs brīnāmies par mūsu sašķeltību. Bet saknes tai meklējamas šajā it kā tālajā pagātnē, kad vieni stājās kompartijā, tikmēr kaimiņos dzīvoja cilvēki, kuri no šīs partijas bija reāli cietuši vai atzina par neiespējamu tajā iestāties.
Man ir teikuši, ka šī nostāja “neko neaizmirst un nepiedot” neesot auglīga. Iespējams. Tādēļ es personīgi vairāk ceru uz cilvēkiem, kuri jaunāki par mani, kuri nav pamanījušies nedz nodot sevi un savus līdzcilvēkus, sadarbojoties ar noziedzīgu partiju, nedz sakrājuši sevī rūgtumu.