MAZLIET CINISKS UZMUNDRINĀJUMS 2009.GADA NOGALĒ

Gada otrajā pusē daļā sabiedrības arvien populārāka kļuva (un, pieļauju, šis process tikai turpināsies) doma par līdzšinējās partiju sistēmas neveiksmīgumu, arvien biežāk izskanēja pozitīvas atsauksmes par “saimnieku”, “stipro roku”, “vadoni”, “līderi” utt. Bet, godātie, līdzpilsoņi! Ja mazliet padomājam, tad sistēma, kurā mēs dzīvojam jau ir ieguvusi monarhijas pazīmes.
Kā tad bija monarhijās? Valdnieks varēja būt padumjš, zaglīgs, iedomīgs, pat pustraks, bet neko darīt – nācās vien ar tādu sadzīvot, un, ja pēc viņa troni mantoja tādi paši dulburi – arī neko nepadarīsi... Un ar ko Latvija 2009.gadā atšķiras? Gluži izteikta monarhija. Tas, ka mainās valdošās partijas, neko nenozīmē, tāpat kā, piemēram, Francijas iedzīvotājiem neko daudz nenozīmēja, vai karalis bija no Valuā vai Burbonu dinastijas.
Mums pat ir normālai monarhijai raksturīga fiskālā politika. Ja monarham pietrūka naudas kārtējam karagājienam vai jaunas pils celtniecībai, tradicionāli tika meklētas iespējas kaut kam uzlikt jaunu nodokli. Vai nu tie būtu skursteņi vai logi vai vienkārši nodeva tāpat vien – un ar ko mēs atšķiramies?
Vienā kārtīgā monarhijā ierasta prakse bija, ka valdnieks nodod vasalim lēni vai kādu funkciju (parasti nodokļu iekasēšanu kādā reģionā) un tad nu šis vasalis cenšas izspiest dubultā vai vēlams vēl sulīgāk naudu, lai atpelnītu izdevumus par lēņa dabūšanu. Nu, un kāda atšķirība no Latvijā vērojamās saiknes starp priekšvēlēšanu kampaņu izdevumiem un pēc tam šiverēšanos ministrijās?
Mums ir Lācītis, Garais, Bārda, Marsietis – monarhijās bija Pipins Īsais, Kārlis II Plikpauris, Kārlis III Resnais, Luijs V Slinkais utt.
Vēl varētu minēt daudz paralēļu, tādēļ lūgums demokrātijas kritizētājiem nežēloties – mēs jau esam uz pareizā ceļa.
Un nevajag šo dreifēšanu prom no demokrātijas uztvert kā Latvijai specifisku kļūmi.
Tieši otrādi – aizvadītajā gadā mēs kļuvām arvien līdzīgāki vienai normālai Rietumu valstij. Tur bankas un nekustamo īpašumu burbulis gandrīz norāva dibenā visu ekonomiku – un mums tas pats. Tur valstis aizņemas vairāk nekā reāli spēj atdot un būvē kredītu piramīdas, un mēs neesam sliktāki – gan jau atkal aizņemsimies, lai atdotu vecos parādus.
Jums liekas, ka daži mūsu vadītāji runā muļķības un paši nesaprot, ko saka? Tas ir tikai normāli: atceraties pilsoni Džordžu Bušu, kas vadīja lielvalsti, tomēr brīžiem runāja visai dīvaini (piemēram, «Ir vajadzīgs laiks, lai atjaunotu haosu,» vienā no priekšvēlēšanu sapulcēm sacījis ASV bruņoto spēku virspavēlnieks Irākas jautājumā). Mūsu “nothing special” ir no kā mācīties.
Mēs pat beidzot esam ieguvuši tādu normālai mūsdienu valstij nepieciešamu lietu kā konspiratīvās teorijas. Proti, ikviens ASV ir dzirdējis, ka 11.septembrī Dvīņu torņus sagrāva pati Džordža Buša valdība, ka putnu gripa patiesībā ir medikamentu ražotāju izgudrojums utt. Latvijā šādu skaistu stāstu ir trūcis, ja neskaita vārgus mēģinājums tam vai citam politiķim pierakstīt netradicionālu seksuālo orientāciju. Toties 2009.gadā – pavisam cita lieta! Minēsim kaut vai dažādās valstīs dislocētās Godmaņa villas un rūpnīcas, kas pirktas par kukuļiem. Vai nopietnu amatpersonu čukstēto, ka Latvijas Banka patiesībā savas rezerves jau sen ir notriekusi ārvalstu tirgos. Beidzot mums ir kā “pie cilvēkiem”!
Ir tādi ļautiņi, kuri apgalvo, ka Latvijas valdība īsteno genocīdu pret pašu tautu. Atvainojiet, bet tā ir normāla starptautiska tradīcija. Vēsturnieki ir aprēķinājuši, ka – ja neskaita tieši karus – tad valdības nemakulības vai speciāli izraisīta bada, darba nometņu, genocīda rezultātā 20.gadsimtā ir iznīcinājušas 7,3% no saviem iedzīvotājiem. Kas ir pamatīgs lēciens uz augšu, ja ņem vērā, ka 19.gadsimtā šis īpatsvars bija tikai 3,7%.
Īsi sakot, ja kādam liekas, ka Latvijā notiek kaut kas īpašs un nesaprotams, tad viņš kļūdās.