PENSIONĀRIEM UZVARA, BET GALVENĀS KAUJAS VĒL PRIEKŠĀ

Satversmes tiesas lēmums par labu pensionāriem ir pozitīvi vērtējams ne tik daudz tāpēc, ka ir pliķis dzimtajai valdībai (jo tāpat jau neviena amatpersona netiks reāli sodīta par pārsteidzīgo lēmumu un līdz ar to pliķis ir visai virtuāls), cik tāpēc, ka šis spriedums varētu būt zīme, ka ar ekonomisko krīzi nevar attaisnot tiesiskā paļāvīguma principa pārkāpšanu. Kā ironiski teica tiesas priekšsēdētājs Kūtris: “Es to saprotu tā – ja man nav ko ēst, man ir tiesības iet uz kaimiņa dārzu un kaut ko tur paņemt. Nesauksim to par zagšanu – es to paņemu, jo man tas ir nepieciešamāks. Būsim solidāri! Kas jāpadomā parastam iedzīvotājam, ja valsts viņam saka: mums nav naudas un mēs tev nemaksāsim?”
Ja valsts korekti izpildīs tiesas lēmumu, tad tas būs sākums, lai valsts un sabiedrība atsāktu kaut cik sakarīgu diskusiju par savstarpējām attiecībām. Proti, kamēr nav labota netaisnība pret pensionāriem, tikmēr valdībai un politiķiem nav tiesību cilvēkiem pārmest nevēlēšanos maksāt nodokļus, dažkārt iracionālo naidu pret politiķiem, nihilismu, negatīvumu utt. Ja valsts pilda savas saistības, tai ir arī tiesības prasīt no pilsoņiem, ja nepilda – atvainojiet...
Jācer arī, ka tiesas spriedums nekļūs par ieroci partiju priekšvēlēšanu cīņās. Proti, šobrīd ir decembra beigas, parlamentam ir divi mēneši laika, lai izdomātu, ka naudu atmaksāt, un te nu var prognozēt kvēlas politiskās retorikas un bezatbildības izpausmes. Neaizmirsīsim arī, ka naudas atmaksai ir noteikts diezgan garš termiņš – pieci gadi – un tas arī paver iespējas manipulācijām. Kādās daļās maksāt, kādām grupām vispirms, vai maksājumus nevar attālināt uz laiku, kad pie varas būs citi utt. Ui, ir kur izvērsties... Un vēl taču ir ģeniālā iespēja paziņot, ka tiesas lēmums liks grozīt budžetu un veikt kārtējo “konsolidāciju”...
Tādēļ patiesībā ar tiesas lēmumu vēl nekas nebeidzas. Arī tādēļ, ka būtu jāuzsāk plašāka diskusija – un reāli lēmumi – par sociālo budžetu un sociālo nodrošinājumu vispār. Un te nu būs nepopulāras lietas jādara.
Ko mēs esam dzirdējuši līdz šim? To, ka būs par vairākiem gadiem jāpaaugstina pensionēšanās vecums. Pieļauju, ka šīs izredzes satrauc tos, kuriem pāri piecdesmit – pārējie, atvainojos, tāpat ir tik skeptiski par iespēju baudīt vecumdienas no pensijām, ka viņiem pensionēšanās vecuma palielināšana ir diezgan abstrakts jautājums.
Runa attiecīgi nav tik daudz par pensijām. Runa ir par citiem sociālajiem pabalstiem. Ir tā: dižķibeles ietekmē, esam atjēgušies, ka Latvija tomēr ir relatīvi nabadzīga valsts un – lai cik tas ķecerīgi un nepopulāri skan – tik lielu sociālo budžetu nevar atļauties. Attiecīgi konceptuālais jautājums ir, ka dažādie pabalsti (jo īpaši ar ģimeni un pēcnācējiem saistītie) būs jāpārveido tā, lai tie nāktu par labu tieši trūcīgākajiem. Jo visiem naudas nepietiks. Un te nu būs smagi. Vārdos ikviens no mums piekrīt, ka trūcīgajām ģimenēm vajadzētu vairāk palīdzēt, mēs esam līdzjūtīgi, atsaucīgi utt., tomēr līdz brīdim, kad mums pateiks, ka turpmāk kaut kādus pabalstus vidusslānis un “uz augšu” nesaņems vai saņems krietni mazākus. Piemēram, ka tev nekāda “māmiņu” vai “tētu” alga nepienākas, ja ģimenes ikmēneša ienākumi pārsniedz noteiktu līmeni. Un tā būs, tikai jautājums, kurš politiķis būs tik drosmīgs, lai to pateiktu. Jo tas ir ļoti polarizējošs jautājums. Proti, ja tu nedzīvo bagātā valstī, tad it kā loģiski, ka pabalsti tiek maksāti pirmkārt trūcīgajiem, nevis visiem, tomēr tas rada rūgšanu vidusslānī, kāpēc jāmaksā viņiem utt.
Citiem vārdiem sakot, sociālā budžeta jautājumi būs aktuāli vēl tuvākos piecus gadus. Un būtu labi, ja par tiem notiktu plaša diskusija un tie netiktu atstāti tikai politiķu un ministriju kompetencē. Jo, kā redzam, šie lēmumi pieņēmēji bieži kļūdās.