AIZDEVĒJI PĀRCENŠAS...

Jāatzīst, ka arvien grūtāk saprast to kursu, kādu uzņēmuši Latvijas starptautiskie aizdevēji tandēmā ar valdību. Runa ir par precizēto/papildināto Latvijas saistību dokumentu.
Nu, labi – lai kaimiņvalstis neaizsteigtos priekšā un Latvija pēc dažiem gadiem varētu pievienoties eiro zonai, turpinām samazināt budžeta deficītu. Te, protams, varētu atgādināt, ka daudzām eiro zonas valstīm pašām nevedas un tuvāko 1-2 gadu laikā nevedīsies ar Māstrihtas kritēriju ievērošanu, tomēr, kā saka, mēs esam tie, kuriem vajag, attiecīgi daudz čiepstēt par citu kļūmēm nevaram. Labi, tātad samazinām deficītu.
Jautājums ir: kādēļ tiek strikti nolemts, ka deficīta samazināšana veicama tieši samazinot izdevumus, nevis palielinot ieņēmumus? Proti, kādēļ mēs paši atsakāmies no iespējas palielināt ieņēmumus, pazeminot nodokļus?
Mēģinot saprast aizdevēju motivāciju, pieļauju, ka viņus uztrauc vēlēšanu tuvošanās. Respektīvi, liegums tuvāko divu gadu laikā pazemināt nodokļus ir kā drošības līdzeklis pret partiju mēģinājumiem priekšvēlēšanu cīņās populistiski solīt nodokļu pazemināšanu. Tomēr šis drošības līdzeklis ir mazefektīvs, jo, solot zemākus nodokļus, partija jau var arī solīt vispār pārskatīt attiecības ar aizdevējiem, attiecīgi vismaz formāli vēlētājus nemaldinās.
Bet – galvenais jautājums ir, kāpēc tiek kopā ar ūdeni no vannas izliets bērns? Jā, ir jācenšas nodrošināties pret bezatbildīgiem, klaji populistiskiem nodokļu pazemināšanas solījumiem, tomēr kāpēc tiek liegta saprātīga nodokļu pazemināšanas iespēja? Kāpēc nevar darīt tā: nofiksējam nodokļa slogu šobrīd un vienojamies, ka varam to samazināt x procentu robežās? Ja slogs ir, piemēram, 30% no IKP, ir tiesības samazināt līdz 25% un tādās formās, kādās Latvija pati atzīst par ekonomiku stimulējošām. OK, mazāk par 25% slogu arī nevar mazināt, tomēr vismaz kaut kāda manevru iespēja.
Latvijai esot arī jāatsakās no visiem publiskās – privātās partnerības (PPP) projektiem. Tas pats jautājums par bērnu un ūdeni. OK, aizdevējiem ir pamatotas bažas, ka Latvijā šie projekti var būt politiskās korupcijas caurvīti. Bet vai tāpēc ir šis instruments jāaizliedz vispār? Ja valstij naudas nav, tad tieši būtu jāveicina privātā partnerība, kas, ja partneris ir no ārvalstīm, būtu arī signāls, ka ārvalstu investori tic Latvijas nākotnei. Tad darām tā, ka savulaik starptautiskās institūcijas rīkojās tādās eksotiskās valstīs kā Čada Āfrikā. Bija pamatotas aizdomas, ka vietējie melnādainie bāleliņi izšeftēs cauruļvadam atvēlētos līdzekļus, starptautiskie aizdevēji jau pašā sākumā pārņēma projekta kontroli. Respektīvi, lai pats projekts tiek īstenots, bet lai vietējās kārīgās roķeles netiek klāt. Tas, protams, būtu pazemojoši Latvijai atzīt savu nespēju nodrošināt PPP projektu caurskatāmību, tomēr tie vismaz notiktu.
Citiem vārdiem sakot, rodas iespaids, ka starptautisko aizdevēju nostāja savienojumā ar “Jaunā laika” vadītāju tradicionālo aizdomīgumu ir tāda: tā kā Latvijas politiskā elite spēj tikai izķiņķelēt, izšķērdēt, sastrādāt muļķības, tad labāk aizliedzam vispār kustēties.
Hei, bet tas nav taisnīgi! Kad Rietumi spriež par sankcijām pret Irānu vai Ziemeļkoreju vai Zimbabvi, tad arvien tiek kalkulēts, vai sankciju smagums pirmām kārtā negulsies uz sabiedrības nevis elites pleciem. Tas ir, sabiedrība netiek padarīta par līdzatbildīgu. Latvijas gadījumā, kā saka, mauc ar lielo vāli, neskatoties.
Ko darīt? Laikam jau viss ir atkarīgs no alternatīvas cenas. Ja mēs varam aizņemties nepieciešamo summu un saprotam, ka šie aizdevumi noteikti būs dārgāki, tomēr šis sadārdzinājums ir tā vērts (jo palielina valsts rīcības brīvību), tad jādomā šajā virzienā.
Tiesa, te neizbēgams ir sāpīgais jautājums, kam šo sarežģīto un riskanto operāciju uzticēt.