PAR “ĒNU EKONOMIKU” – BEZ PANIKAS

Šodienas “skaļākais” notikums – Latvijas Darba Devēju konfederācijas paziņojums, ka t.s. “ēnu ekonomikas” apmērs Latvijā ir lielākais starp citām Eiropas Savienības dalībvalstīm un sasniedzot jau 39,4% no IKP. Lai cik Latvijā dzīvojošie būtu nīgri noskaņoti pret dzimto valsti, apgalvojums, ka vairāk kā trešdaļa no ekonomikas funkcionē t.s. pelēkajā zonā, daudziem liekas satraucošs, pat pārspīlējums. Nu, 20%, 25%, bet ne jau 40!
Es, protams, neattaisnoju “ēnu ekonomiku”, tomēr principā tik liels tās īpatsvars nav nekas ārkārtējs arī citur pasaulē, turklāt ekonomiskās lejupslīdes apstākļos. Un runa nav par kādu Āfrikas valsti. Daži piemēri.
Armēnijas valdība premjerministra līmenī ir atzinusi, ka “ēnu ekonomikas” īpatsvars sasniedzot 40% (“Armininfo News”, 22.07.2009.). Ukrainā īpatsvars ir 45% vai naudas izteiksmē 50 miljardi USD (“BBC Monitoring”, 12.12.2009.). “Ēnu ekonomikas” prāvums nenozīmē, ka valsts neeksistē vai ka konkrētajā zemē neviens nerūpējās par vecākiem cilvēkiem vai bērniem. Piemēram, Bolīvijā īpatsvars ir 67%, Gruzijā – 66%. Jāatzīst, ka neesmu bijis nevienā no šīm valstīm, tomēr nojaušu, ka nekāds “melnais caurums” tās nav. (Vēl salīdzinājumam: Turcijā “ēnu ekonomikas” īpatsvars ir 33%, Portugālē – 28%).
Te gan uzreiz jāsaka, ka “ēnu ekonomikas” apmēru novērtēšana ir tikpat grūta kā dažādie korupcijas indeksi.
Pirmkārt, var gadīties, ka valstis savas neformālās ekonomikas apmērus samazina, lai, ja tā var teikt, labāk izskatītos. Piemēram, man liekas neticami, ka Azerbaidžānā šī sektora īpatsvars – vismaz Azerbaidžānas pašas vērtējumā – ir tikai 10,2% (“Trend News Agency”, 04.12.2009.), savukārt konfuciānisma tradīcijās bāzētajā Dienvidkorejas sabiedrībā – 28% (“The Chosun Ilbo”, 10.09.2009.) . Un, ja vieni samazina, citas valstis varbūt īpatsvaru novērtē pārspīlēti paškritiski.
Otrkārt, pats t.s. “ēnu ekonomikas” jēdziens ir ļoti izplūdis. Kā pirms nepilna mēneša rakstīja “The Washington Times” (27.11.2009.), jēdziens attiecas gan uz kriminālām aprindām gan nelegāliem imigrantiem, gan parastiem cilvēkiem, kuri mēģina vienkārši izdzīvot. Paši amerikāņi, kuri izceļas ar diezgan korektu attieksmi pret nodokļu maksāšanu, aukstasinīgi atzīst, ka t.s. paralēlā ekonomika ļauj izdzīvot mazajiem uzņēmumiem, apiet bezjēdzīgus valsts noteiktus ierobežojumus. Citiem vārdiem sakot, ja vien runa nav par to ēnu ekonomikas daļu, kas saistās ar korupciju un noziedzīgo biznesu, situāciju nevajadzētu dramatizēt.
Treškārt, kā jau minēju, “ēnu ekonomikas” palielināšanās ir neizbēgama lejupslīdes apstākļos. Piemēram, Austrijas eksperti uzskata, ka krīzes ietekmē “ēnu ekonomikas” apgrozījums šogad, salīdzinot ar pērno gadu, Austrijā ir palielinājies par 5% (“APA Economic News”, 13.10.2009.). Līdzīga tendence vietējo speciālistu vērtējumā ir Īrijā (14% no IKP, 24 miljardi eiro gadā – “Western People”, 11.11.2009.) un Lielbritānijā (IKP samazinās, “ēnu ekonomikas” īpatsvars palielinās, “Financial Times”, 23.11.2009.). Lincas universitātes pētnieki to pašu saka par Spāniju un Vāciju.
Rezumējot: Latvijā tiešām ir jāvēršas pret to “ēnu ekonomikas” daļu, kas saistās ar biznesa un politikas koruptīvajām attiecībām, kas saistās ar nepārprotami noziedzīgu rīcību. Savukārt to daļu, kas saistās ar valsts nemākulīgu politiku vai cilvēku veselīgu cenšanos dzīvot arī krīzes apstākļos, jāuztver kā objektīvu realitāti un bez retorikas par valsts sabrukšanu.