VALSTS VAR PALĪDZĒT UZŅĒMĒJIEM ARĪ BEZ NAUDAS

Patīkami, ka šajā sarūgtinājumu un neticības laikā ir privātā biznesa pārstāvji, kuri nevis tiražē pareizas frāzes un vaimanas, bet izstrādā konkrētus pētījumus un priekšlikumus. Tādēļ šodien iepazīstināšu ar divu grupu, SIA “Animus Account” un SIA “Analītisko pētījumu un stratēģisku laboratorija”, veikumu, kas, cik zinu, publiskajā telpā vēl nav izskanējis.
Darbam ir divas daļas. Pirmā – gandrīz 1000 uzņēmumu vadītāju aptauja. Jāsaka, valsts politikas novērtējumos lielu pārsteigumu uzņēmēju atbildes nerada, tomēr ir dažas interesantas nianses. Pirmā kaut ko ļoti būtisku liecina par pašu uzņēmēju vidi. Proti, 5% aptaujāto atzīst, ka administratīvo procedūru nokārtošanai ir devuši kukuļus vai dāvanas. 5% – tas principā ir maz. Tajā pašā laikā – 10% aptaujāto uzskata, ka kukuļus dod gandrīz visi uzņēmēji, 18% – ka lielākā daļa, 10% – ka apmēram puse no biznesmeņiem. Veidojas pretruna. Vai nu anonīmas aptaujas dalībnieki ir kautrējušies atzīt, ka dod kukuļus, tātad 5% vietā ir lielāks skaits. Vai arī situācija ar kukuļdošanu nemaz nav tik traka, tikai vispārējā neticība godīgai un efektīvai valsts pārvalde rada uzņēmējos viedokli, ka bez kukuļiem šajā valstī kaut ko grūti panākt.
Lai kā arī būtu, uzņēmēju aptauja labi parāda, kuros pārvaldes sektoros korupcija ir visizplatītākā. Respektīvi, ja vidējais kukuļdevēju īpatsvars ir 5%, tad 10% līmenis ir jautājumos, kas saistīts ar zemes zonējuma maiņas procedūrām, 8% – Valsts būvinspekcijas pārbaudēm, 7% – objekta lietošanas mērķa izmaiņu procedūrām, 6% – saņemot Pārtikas un veterinārā dienesta atzīšanas vai reģistrācijas numurus. Tātad – ja neskaita lielos biznesa projektus, kas cieši savijas ar politiku, tad, ja tā drīkst teikt, ierindas korupcijas apkarošanā ir skaidri redzami “objekti”, kuriem pievēršama pastiprināta uzmanība.
Otrā interesantā uzņēmēju aptaujas sastāvdaļa saistīta ar to, kas uzņēmējiem ir informācijas avots, attiecīgi būtiska sastāvdaļa lēmumu pieņemšanā. Teiksim tā: nekā glaimojoša masu medijiem un profesionālajām asociācijām. 87% gadījumu par visnoderīgāko atzīst interneta meklētājus. Nedaudz retāk par noderīgāko informācijas avotu novērtēti draugi un paziņas (81%) un profesionāli konsultanti (73%). Tikai 60% uzņēmēju par noderīgiem informācijas avotiem novērtē arī laikrakstus, 59% – TV, 54% – radio. Salīdzinoši visretāk kā noderīgi informācijas avoti tiek minētas nozaru asociācijas (29%). Kā varat iedomāties, valsts kā informācijas avots nav sevišķi iecienīts, un to var arī saprast, turklāt runa nav tikai par valsts sniegtās informācijas kvalitāti, runa ir par šādas informācijas sniegšanu vispār. Tik daudz ir dzirdēts par elektronisko pārvaldi, “papīru” aprites samazināšanu utt. Un ko mēs lasām aptaujas apkopojumā? Saziņai ar valsts un pašvaldību institūcijām e-pastu ir izmantojuši 47% uzņēmēju Latvijā, bet 20% uzņēmēji nav saņēmuši atbildi uz savu pēdējo e-pastu. 20% vispār nav saņēmuši atbildi... Tā teikt, viņu rakstītais ierindojies spama kategorijā...
Darba otrā daļa ir saistīta ar konkrētiem priekšlikumiem uzņēmējdarbības vides uzlabošanā. Svarīgi ir tas, ka arvien izplatītāka kļūst apjausma, ka no dzimtās valsts nekādu finansiālu vai fiskālu atbalstu sagaidīt nevar, tādēļ spiediens jāizdara uz dažādu šķēršļu atcelšanu, kas principā valsts budžetam neprasa, kā saka, ne kapeiku. Minēšu tikai trīs piemērus –
* Beidzot apvienot uzņēmumu reģistrācijas un PVN maksātāja reģistrācijas procedūras pēc „vienas pieturas aģentūras” principa Komercreģistrā.
* Atcelt prasību par maksājuma uzdevuma par valsts nodevas nomaksu iesniegšanu Komercreģistrā, paredzot iespēju iesniegt ar elektronisko parakstu apliecinātu interneta bankas ģenerētu izziņu par nodevu nomaksu.
Lauksaimniecībā izmantojamās zemes pirkuma gadījumā rast iespēju iegūt informāciju par pircēja uzņēmējsabiedrības valdes locekļu pilsonību no valsts rīcībā esošajām datu bāzēm (PMLP Iedzīvotāju reģistra, Šengenas informācijas sistēmas, vai citiem avotiem), neprasot speciālu izziņu no uzņēmējiem.
Respektīvi, manuprāt, ir pareizi, ka uzņēmēji mazāk tērētu laiku diskusijām par jautājumiem, kuri vismaz pagaidām ir neatrisināmi (zemāki nodokļi u.c.), bet prasītu no valsts lietas, kur nevar attaisnoties ar budžeta stāvokli, starptautiskām saistībām un sašķeltu valdību.