VALDĪBA NEKRITĪS

Rīgas vicemēra sparīgie izteicieni nedēļas nogalē par nepieciešamību vēl līdz Saeimas vēlēšanām mainīt valdību izraisījuši kārtējās spekulācijas par Dombrovska kabineta stabilitāti, jo publikai Šlesera kunga retorika savijas ar Šķēles kunga ironiskajām piezīmēm par „sabraukto ezīti” un Tautas partijas purpināšanu kopumā.
Jāsaka tā: neatkarīgi no ikviena politiskajām simpātijām, neatkarīgi no tā, ko katrs no mums domā par valdību kopumā un tās vadītāju atsevišķi, runas par valdības krišanu nav pamatotas.
Protams, partijas var īstenot jebkuru kombināciju un mēģināt radīt jaunu valdošās koalīcijas sastāvu – tehniski valdību nogāzt nav nekas sarežģīts. Iemeslus var atrast daudz: kaut vai tādēļ, ka budžets, kā šovakar uzzinājām, būs jāsamazina vēl par 60 miljoniem latu.
Labi, nogāzīs. Bet ko tālāk? Pieņemsim, ka izveidojas jauna valdība ar citu partiju priekšgalā. Kas būs atšķirīgs? Samazinās nodokļus? Jā, tas būs populāri un pareizi, bet no kādiem avotiem nāks nauda izdevumiem? No daudz piesauktās uzņēmējdarbības, kurai zemāki nodokļi ļaus atdzīvoties? Teorētiski pareizi, bet šīs nodokļu pazemināšanas sekas neatstarojas jaunu darba vietu, lielāku nodokļu ieņēmumu formā jau pēc pusgada. (Turklāt jāņem vērā arī papildus sitiens pirktspējai, attiecīgi biznesa aktivitātei, kas vēl tikai gaidāms samazināto algu un bezdarba rezultātā). Iedomāsimies, ka par premjeru kļūst Šlesera kungs? Nu, un? Pat ja vicemērs viņam raksturīgajā manierē atceltu visus normatīvos aktus – nevajadzīgus un vajadzīgus – tas nenozīmē, ka sāktos vērā ņemama ekonomikas atdzīvošanās, jo kredītresursu nav, ārvalstu investīcijas nogaida. Turklāt jāņem vērā skarbā patiesība, ka pat principā pareiziem soļiem var nepiekrist aizdevēji, un jaunā valdība nonāks pie vēl skarbāka varianta – bezdeficīta budžeta.
Citiem vārdiem sakot, ja atmetam retoriku, valdību gāzt no partiju viedokļa nav vērts vismaz līdz nākamā gada martam, kad vajadzētu kļūt skaidrākam – kritiena zemākais punkts ir sasniegts vai nav. Vēl viens signāls varētu būt, ka uz vēlēšanu laiku budžetā var ieplūst vismaz vairāki desmiti miljoni latu no valsts daļu “Lattelecom” un LMT pārdošanas. Bet arī šī iespēja – starp citu, premjers vairs nenoliedz daļu pārdošanas iespēju – nav tuvāko mēnešu jautājums.
Līdz ar to izteikumi par valdību ir izmisīgi mēģinājumi distancēties no grupas, kurā paši darbojas un nes atbildību.
Atgriežoties pie nosacītās robežšķirtnes – nakamā gada marta... Protams, apkures sezonas izdevumi beidzas, pavasaris utt., tomēr, ja partiju ekonomiskie eksperti nemānīs sevi un bosus, tad arī tad diez vai atskanēs: “pārziemojuši esam, gāžam!”. Lai cik tas jocīgi skan, šoreiz ekonomiskais cikls un Saeimas vēlēšanas sakritīs tā, ka tieši uz vēlēšanām partijām tad arī būs jēga nākt klajā ar programmām, veicamo darbu sarakstiem, tos iezīmējot uz 2010.gada nogali – 2011.gadu.