PAR SVĒTKIEM UN MAZLIET PAR EKONOMIKU

Esiet sveicināti 11.novembrī! ... Ir pilnīgi saprotams, ka daudziem cilvēkiem Latvijā nedz 11. nedz 18.novembris nekādi diži svētki nav, jo, kā saka, ko tad svinēt... Daudziem šie datumi asociējas ar elites rituāliem, kas minimāli saistīti ar sabiedrības vairākuma noskaņojumu un prioritātēm. Un tā ir taisnība. Uz lūgšanu brokastīm aizlūgt par valsti sapulcējas cilvēki, kuri līdzvainīgi šīs valsts postā. Prezidents šodien pie Brīvības pieminekļa aicina uz vienotību, un tikmēr drošības dienestu ūdenslīdējs pārbauda Rīgas kanāla dzelmi, jo uz vienotību aicinātājs pats laikam tai netic un baidās no saviem līdzpilsoņiem.
Labi, nesauksim šos datumus par svētkiem, jo patriotisms nevar būt piespiedu kārtā vai mākslīgi “uzdzīts” uz dažām dienām gadā. Tomēr, manuprāt, gan 11. gan 18.novembris ir atzīmējamas dienas – kā atceres un apceres laiks. Lieta tā, ka man liekas – starp Latviju šodien un Latviju 1917.–1919.gadā ir liela līdzība. Tā taču ir, ka šodien mums bieži nolaižas rokas, ka ar to gaismu tuneļa galā ir pašvaki utt. Un kā bija pirms 90 gadiem? Vienalga vai runājam par notikumiem 11. vai 18.novembra sakarībā, faktoru vairākums latviešiem nebija labvēlīgs. Tieši otrādi – mūsu senči izveidoja valsti, uzvarēja militāri PAR SPĪTI loģikai, objektīvajai realitātei. Tas tomēr ir kaut kas īpašs, kad cilvēki tā notic sev, ir ar tādu krampi, ka izmanto, simboliski izskaties, 10 procentus no 100.
Tieši tas pats ir nepieciešams tagad. Un tā tas arī notiks. Lai man te nestāsta par tautas deģenerēšanos un nez ko vēl. Izmisums un neticība ir neizbēgami pēc tik strauja cerību sabrukuma, bet mēs tiksim galā tāpat kā pasaules kara izpostītā zemē spējām savākties no bēgļu gaitām un izveidot valsti pirms gandrīz gadsimta.
Mums bieži saka, ka nav pareizi lamāt valsti, jo valsts esam mēs paši. Man tas izklausās lai arī pareizi, tomēr mazliet didaktiski. Kaut kā grūti sajusties pilsonim, ja saproti, ka tik maz vari ietekmēt, ka ar tavu dzīvi un iecerēm tik viegli manipulē. Es piedāvātu mazliet citu skatījumu. Kad mēs kritizējam, lamājam, skumstam utt. par valsti, patiesībā runa taču ir par dažiem simtiem cilvēku un viņu cūcībām. Bet neaizmirsīsim, ka valsts darbā ir arī tūkstošiem skolotāju, ārstu, sociālo darbinieku, vides inspektoru utt. Man nav pretenziju pret šo valsti.
Tādēļ apsveicu visus 11.novembrī.
Tomēr noslēgumā par piezemētākām lietām. Es aicinātu politiķus un ekspertus, spriežot par Latvijas ekonomikas stutēšanu, diskutēt ne tikai par nodokļiem, kas pēdējās dienās notiek sevišķi aktīvi, bet arī par nodarbinātību. Īsi sakot, mums vajadzētu konceptuāli pārdomāt, kādu modeli izvēlamies. Manuprāt, šobrīd valsts vairāk nodarbojas ar mēģinājumiem atvieglot bezdarbnieku stāvokli (t.s. stipendijas, apmācība utt.). Lieki teikt, ka ne viss izdodas, tomēr princips ir skaidrs. Bet varbūt lielāka uzmanība pievēršama tam, lai cilvēku noturētu darba vietā, lai viņš nekļūtu par bezdarbnieku. Šajā gadījumā runa ir ne tik daudz par daudz piesaukto un neapšaubāmi vajadzīgo ekonomikas sildīšanu, kas darba vietas noturētu, bet par valsts tiešu palīdzību uzņēmējiem. Eiropā uzsvars ir likts tieši šajā virzienā. Piemēram, piešķirot uzņēmējam, ja viņš apņemas nesamazināt strādājošo skaitu, atliktus sociālā nodokļa maksājumus. Protams, valstij ienāks mazāk naudas, toties būs arī mazāk jāmaksā, un cilvēks varēs strādāt savā profesijā, nevis uzkopt ielas vai parkus. Līdzīgi ir ar valsts piemaksām par nepilnu darba nedēļu.
Te, protams, precīzi jārēķina, jo valstij izdevumi ir abu pieeju gadījumos, tomēr varbūt ir vērts vairāk uzmanības veltīt darba vietu subsidēšanai, nevis jau darbu zaudējušo atbalstīšanai.