NO VIENA GRĀVJA OTRĀ

Skaidrs, ka nevienam medijam – elektroniskam vai drukātam, valstij vai privātajam sektoram piederošam – ekonomiskās krīzes laiks nav viegls un konkurence saasinās. Tomēr es nedomāju, ka tādēļ būtu jāuzsāk savstarpēja apkarošana ar dīvainiem argumentiem.
Vakar LTV raidījumā „De facto” mediju eksperte Sandra Veinberga izteica diezgan jocīgu apgalvojumu, ka analītiskā žurnālistika ir iespējama tikai sabiedriskajos medijos, kas ir savdabīgi, ja ņem vērā, ka pasaules ietekmīgākie un kvalitatīvākie drukātie mediji nav valsts rokās (vienalga vai tas būtu „The Economist” vai „Spiegel” vai „New York Times”). No otras puses, telekompānijas LNT vadītājs Andrejs Ēķis šodien publiski paziņo, ka sabiedriskā televīzija vispār nav vajadzīga un zināmā mērā ir padomju laika atlieka, kas arī ir jocīgi, ja atceramies britu sabiedriskās un kvalitatīvās televīzijas BBC piemēru.
Kolēģi, nu kas tas, atvainojos, par „sviestu”?! Jo vēsākas vai pat naidīgas attiecības ir starp Latvijas medijiem, jo tas izdevīgāk politiķiem, politiskajiem biznesmeņiem un tamlīdzīgiem tēliem.
Īpašuma forma neko nenozīmē. Sabiedrisks medijs var ražot sliktu produktu, un privāts medijs tieši tāpat. Īpašuma forma negarantē nedz medija neatkarību nedz produkta kvalitāti. Cik esmu lasījis, Itālijā sabiedriskā televīzija RAI (nemaz nerunāsim par Krieviju) ir kļuvusi izteikti saudzīga Berluskoni valdībai (pirms dažiem mēnešiem tā pat attiecās translēt Berluskoni nepatīkamas filmas reklāmas). Arī sabiedrisko mediju vara var piežmiegt.
Mani nepārliecina arī apgalvojums, ka privātie mediji pēc definīcijas ir orientēti uz šoviem un “dzeltenumu” un, ja Latvijā sabiedriskie mediji kļūs vājāki, tad izglītojošais aspekts pazudīs. Tav no korekti, ja ņemam vērā kaut vai privātos “Rīgas Laiku” un “Ilustrēto zinātni”, un “Ilustrēto vēsturi”. Jā, komerctelevīzijās tā varbūt tiešām ir, bet tā ir mūsu tirgus šaurības un pašreizējā naudas trūkuma vaina. Ja ir tirgus un pirktspējīgs pieprasījums, tad arī privātie izglītojošo funkciju veic – pieminēsim kaut populāros “National Geographic” un “Discovery” TV kanālus.
Līdz ar to sabiedrisko mediju apgalvojumus par savu īpašo lomu un nozīmi es vērtēju diezgan skeptiski. Nozīme ir personībām, nevis darba vietai. Iespēju robežās skatos gan “De facto” gan “Nekā personīga” un redzu, ka abas komandas cenšas, abām ir interesanti un ir mazāk interesanti sižeti. Man šķiet, ka Aidis Tomsons, Jānis Domburs, Kristaps Pētersons, Iveta Elksne labi strādā tāpēc, ka viņi ir Tomsons, Domburs un Pētersons, Eksne, nevis tāpēc, ka viņi strādā sabiedriskajos medijos. Tātad būtu svētīgi – es gan nezinu, kā tas praktiski darāms – lai nauda sabiedriskajos medijos būtu konkrētiem talantīgiem žurnālistiem un projektiem, nevis sabiedriskajam medijam kā tādam tikai tā statusa dēļ.
Kas attiecas uz otru pretpolu, Andreja Ēķa tēzi, ka sabiedrisko mediju funkcijas var uzņemties arī komerctelevīzijas – lai tikai valsts izsludinot konkursu... Var jau būt, tomēr man šķiet, ka ir lietas, kas ir jādara sabiedriskajiem medijiem un nav jādara privātajiem, pat ja tiem valsts par to maksātu. Plēnārsēžu, valsts svētku tiešraides, piemēram. Skaidrs, ka privātam medijam ir vairāk jāiztop savai auditorijai un reklāmdevējiem, kurus varētu kaitināt šādas pārraides, tomēr Latvijas pilsoņiem ir jābūt vietai, kur tās redzēt vai noklausīties. Būsim arī reālisti – sabiedriskie mediji objektīvi ir tā vieta, kur vieglāk uzturēt informatīvo telpu latviešu valodā. Tātad nevajadzētu pret sabiedriskajiem medijiem izturēties kā pret a priori liekēžiem.
Atkārtoju: gan sabiedriskajiem gan privātajiem medijiem ir veiksmes un neveiksmes, neviens nevar teikt, ka ir objektīvāks vai vajadzīgāks. Ja mediji šajā diezgan smagajā laikā, gadu pirms Saeimas vēlēšanām sāks viens otram uzbrukt (kritizēt – tā ir cita, pieļaujama lieta), tad rezultāts būs tāds, ka kāda laba ideja, kāda tiešām svarīga problēma, atklājums neiegūs tādu rezonansi, kādu tas varētu iegūt, tikai tāpēc, ka būsim saķildojušies un ignorēsim, neatbalstīsim kolēģus. To nu gan nevajadzētu.