PROTESTIEM IR NOZĪME

Skolotāji, mediķi piketē, Bauskas iedzīvotāji bloķē satiksmi, un pretī ir valdības „teksts”, ka principā jau viņi cilvēkus saprotot, bet šādiem protestiem jēgas nav – jo naudas nav. Esot jāpieņem skarbā realitāte. Dzelžaina loģika.
OK, nediskutējot par naudas tēmu (lai gan pat piesardzīga valsts izdevumu caurlūkošana vismaz dažus desmitus citādi izmantojamu miljonu atrod), man tomēr šāda izpratne par demokrātiju nedaudz pārsteidz. Ja vadāmies pēc šādas loģikas – tāpat jau nekas nemainīsies – tad cilvēku līdzdalībai valsts dzīvē vispār ir tikai dažas formas. Piedalīties vēlēšanās; ja nav žēl naudas, piedalīties kādā telefonbalsojumā; rakstīt komentārus internetā. Viss. Savdabīgi.
Jāatzīst, ka ar šādiem „tekstiem” politiķi diezgan daudz panāk, jo pastiprina jau tā izplatīto priekšstatu, ka „mēs jau varam darīt nez ko, tāpat nekas nemainīsies”. Tomēr man gribētos teikt, ka šāds uzstādījums nav pareizs.
Ja mēs papētītu dažādu streiku, demonstrāciju un nemieru vēsturi Eiropā un ASV, tad nav jau tā, ka tie vienmēr beidzas ar prasīto – algu palielināšanu, darba vietu saglabāšanu utt. Jā, Rietumos politiķi ir jūtīgāki pret šādām elektorāta izpausmēm, tomēr piekāpšanās ir samērā reta, vai vismaz ne tūlītēja. Protams, ir valstis, kur piekāpšanās ir biežāka: piemēram, Francija, kur t.s. „iela” pēdējo gadu laikā ir panākusi gan īsāku darba nedēļu, gan subsīdiju saglabāšanu fermeriem. Tajā pašā laikā cik nav bijis ASV, Lielbritānijā lielu, iespaidīgu demonstrāciju pret karu Irākā, bet tas turpinās; krāšņās anarhistu un visu novirzienu antiglobālistu akcijas arī patiesībā neko daudz nav ietekmējušas. Un tomēr cilvēki uzskata, ka viņiem savs viedoklis ir jāpauž, un viņi to dara. Cita lieta, ka mums Latvijā vairumam (to skaitā man pašam) salīdzinoši nav tik daudz laika un spēka, lai pēc ikdienas klapatām saņemtos kaut kādām politiskām aktivitātēm.
Aktīva politiska nostāja ir vai nu pārtikušās sabiedrībās, pie kurām mēs nepiederam, bet arī tādās, kuras ir novestas līdz izmisumam. Piemēram, es nedomāju, ka demonstranti Ķīnā, Palestīnā, Irānā vai Zimbabvē reāli cer, ka viņu mērķi piepildīsies tuvāko mēnešu laikā, tomēr viņi nemet plinti krūmos. Nedomāju, ka pirmo “Helsinki – 86” un VAK akciju dalībnieki rēķinājās ar drīzu rezultātātu, tomēr gāja un darīja.
Citiem vārdiem sakot, kad mums politiķi saka, ka protestēt nav vērts, tā ir, maigi sakot, nekorekta cenšanās sagādāt sev mierīgāku dzīvi.
Kāpēc es uzskatu, ka akcijām Latvijā ir un būs jēga?
1) Skaidrs, ka starptautiskie aizdevēji nav tik naivi, lai nesaprastu, ka valdības rīcība nebūs populāra. Tomēr viena lieta ir socioloģisko aptauju rezultāti, cita – dzīvi cilvēki ielās. Ņemot vērā, cik bieži aizdevēji ir publiski pauduši, cik liela nozīme ir sabiedrības izpartnei, viņi nevarēs ignorēt protestus.
2) Šādās akcijās cilvēki gūst pieredzi, mācās no kļūdām, un, es ceru, veidojas no partijām neatkarīgi aktīvu cilvēku loki. Ar pirmo mēģinājumu diez vai kaut kas izdosies – varu tikai šajā aspektā paškritiski novērtēt t.s. pingvīnu akciju. Organizatorisko spēju trūkums no manas puses, atšķirīga izpratne par taktiku akcijas dalībnieku vidū utt. Nu, un? Nāks citi, mēģinās, kaut kas nesanāks, nākamie mācīsies no viņu kļūdām. Galvenais, lai būtu šīs savstarpējās komunikācijas, strīdēšanās, domu apmaiņas process. Galu galā kāda šobrīd vēl pat iedīglī neesoša cilvēku grupa uzrīkos ko patiešām spēcīgu.
3) Nekad nevajag novērtēt t.s. “ielas” ietekmi par zemu. Nav jau jādara nekas krimināli vai pat administratīvi sodāms. Minēšu piemēru. Rietumos ietekmīga lieta ir boikots. Skaidrs, ka Latvijas gadījumā kādas lielveikalu ķēdes vai ražotāja boikots ir neiespējams un arī nevajadzīgs. Bet kādas bankas? Oi, es saprotu, ka skan bezatbildīgi! Tomēr padomāsim. Kā zināms, liela daļa no no aizdevuma tā arī nesasniedz uzņēmējus, bet ir rezervēta banku sektora stabilizācijai. Citiem vārdiem sakot, ārpus šaura banku loka pie šīs naudas tāpat neviens netiks. Nu, OK – tad lai šī nauda vienkārši negulētu dīkā un nepelnītu aizdevējiem procentus, pilsoņi individuāli nonāk pie likumīga lēmuma... Labi, nepatīk šāds variants, ir citi. Tikai neļausimies iestāstīt sev, ka ir “objektīvi apstākļi” un ir vienkārši jāpaciešas.