BUDŽETA FILOZOFIJAI JĀBŪT CITAI

Šodien finanšu ministrs Einars Repše presei pavēstīja, ka pilnīga skaidrība par nākamā gada budžetu būs septembra beigās, jo līdz tam būsprecizētas “ministriju budžetu izdevumu bāzes”. Nu, ko lai saka – pat šis nogludinātais, korektais teksts atklāj budžeta veidošanas filozofiju. Proti, budžets tiek veidots, vadoties no ministriju aprēķiniem par saviem izdevumiem, nevis no tā, kas reāli vajadzīgs cilvēkiem. Attiecīgi nav arī ilūziju par nākamo ministra tekstu, ka valsts varētu atteikties no vairākām funkcijām, kas nav “dzīvībai nepieciešamas”. Redz, loģiski jau liktos, ka valsts ir cilvēki, nevis ministrijas, bet tā kā budžets tiek taisīts ministrijām, nevis cilvēkiem, tad nav arī lielu ilūziju, kas šādā izpratnē ir “dzīvībai nepieciešams”.
Šis ir nevis emocionāls pārmetums, bet racionālas bažas par to, vai valdība saprot, kas sagaidāms gada nogalē. Proti, pieļauju, ka ir zināma skaidrība par pašreizējo stāvokli, ko veido informācija par reģistrētajiem bezdarniekiem, pieprasītajiem sociālajiem pabalstiem, kavētajiem komunālajiem maksājumiem. Šī “bilde” ir (es ceru).
Bet tā attiecas uz tiem cilvēkiem, kuri grimst jau tagad. Savukārt ne mazāk svarīgi būtu saprast, kas notiks ar tiem, kuri šobrīd vēl kuļas un pēc pabalstiem neiet. Vai valdība ir modelējusi, ko nozīmē vidusmēra ģimenei, kurai par x% samazinājušies ienākumi, izdevumu palielināšanās par y% (jauni nodokļi, piemēram)? Pat ja šie y procenti ir 20 – 30 lati mēnesī, vienā brīdī šī it kā nelielā summa sāk iedarboties katastrofāli. (Man, piemēram, likās ļoti satraucoša informācija no Lietuvas, ka apmēram 20% no īstermiņa kredītu ņēmējiem naudu aizņemas pārtikas iegādei. Respektīvi, ja cilvēks sāk aizņemties jau pārtikas iegādei, tad tas, ka viņam kāds vēl aizdod, ka viņš vēl it kā “turas”, neko nenozīmē.) Šādus modelējumus taču var izdarīt – skaitļi par algu samazinājumiem vismaz publiskajā sektorā ir, dzīves pamatizmaksas var sarēķināt. Un tad nākamā gada budžets jāveido, vadoties no tā, cik cilvēkiem – papildus jau tagad sprukās nonākušajiem – tuvākajos mēnešos sāks “neiet gali kopā”.
Respektīvi, manas bažas ir par to, ka valdība sociālo palīdzību plāno, vadoties no bezdarba kritērija, bet neņem vērā to, ka cilvēks var būt arī nepazaudējis darbu, tomēr viņš objektīvi sāk “braukt mīnusos”.
Un šī “braukšana mīnusos” ir ne mazāk bīstama kā bezdarbs. OK, cilvēks var aizņemties no tuviniekiem un paziņām viena, divu mēnešu, bet ne jau pusgada garumā. Un rezultātā mēs iegūstam situāciju, ka daļa sabiedrības it kā strādā, it kā saņem algu, bet reāli ne ar ko neatšķiras no darbu zaudējušiem, jo nespēj nomaksāt rēķinus utt.
Atgriežoties pie budžeta veidošanas – tad, kad ir skaidrība par gan darbu zaudējušiem GAN “mīnusos braucošajiem”, tad šis kopums ir pamats uz kura veidot naudas sadali, nevis ministriju “investīciju projekti”, “kapacitātes uzlabošanas programmas”, jauni lidlauki, ceļi utt. Savukārt, ja ir skaidrs, kāda summa nepieciešama, lai palīdzētu šai sabiedrības daļai – pat ja tā ir ļoti liela – tad tas tomēr ir politiskās gribas jautājums. Skaidrs, ka diez vai var šiem “mīnusos braucējiem” atkal palielināt algas (jo vairāk tāpēc, ka runa ir arī par privātajā sektorā strādājot), tomēr ir dažādas atlaides, iesaldēti maksājumi utt. Jo – pat neērti tik pašsaprotamu lietu atkārtot – cilvēki, nevis ministrijas ir Latvijas valstij “dzīvībai nepieciešamais”.