NEMIERI DIEMŽĒK KĻŪST ARVIEN REĀLĀKI

Iespējams, ka šodienas svarīgākais notikums ir ne tik daudz partiju manevri jaunas valdības veidošanā, cik šodien publiskotais pētījums par sabiedrības attieksmi pret dažādām protesta formām. Proti, gandrīz 22% aptaujāto atbalstītu tik radikālu protesta formu kā parlamenta un valdības ēku ieņemšana. Protams, var teikt, ka cilvēki, kuri šādu rīcību atbalsta vārdos, ne vienmēr paši būtu gatavi tādā piedalīties, tomēr tikpat nozīmīgi ir tas, ka noteiktās vecuma un sociālajās grupās ēku ieņemšanas idejas piekritēju īpatsvars noteikti ir lielāks par 22%. Un šajā gadījumā svarīgi ir ne tikai tas, cik liels sabiedrības īpatsvars vispār atbalsta šādas metodes, cik tas, ka kādā iedzīvotāju grupā īpatsvars sasniedz kritisko masu. Kā rāda citu valstu pieredze, atliek zināmam daudzumam studentu vai fermeru konkrētajā sociālajā grupā būt noskaņotam uz sadursmēm, lai pārējā sabiedrība varētu ar interesi vērot gleznainus skatus televizoros.
Protams, var atsaukties uz citu aptaujas rezultātu – ka tikai 12,2% (lai gan arī tas ir daudz) ir gatavi sadursmēm ar policiju, tomēr es nerekomendētu uz to paļauties. 45,8% aptaujāto savukārt atbalsta ceļu un ielu bloķēšanu, kas zināmās situācijās var izvērsties par sadursmēm. Šī šķietamā pretruna, iespējams, skaidrojama tā, ka cilvēki neuzlūko policiju kā savu ienaidnieku, tomēr zināma solidaritātes izjūta ar tiesībsargiem nenozīmē, ka 20 – 30% cilvēku tādēļ atteiktos no vēlmes savu protestu paust pietiekoši vardarbīgā formā.
Tātad šī nu ir situācija, kad ar dažu desmitu aizturēšanu vara vien galā netiks, turklāt jāņem vērā, ka laika gaitā radikāli noskaņoto īpatsvars tikai palielināsies. Un te nu jāsaka, ka politiķi, dažādas nevalstiskās organizācijas situāciju labot īsti nevar. Proti: es nedomāju, ka šie nosacītie 25% tic, ka, ieņemot Saeimu, var mainīt lietu kārtību, „sākt no baltas lapas”. Ticamāk, ka viņi šādu formu uzskata par vienīgo kā parādīt savu attieksmi pret valstī notiekošo vispār, un es nespēju iedomāties, kādu citu formu sabiedrības miermīlīgāk noskaņotā daļa var piedāvāt. Ir zināms „neatgriešanās punkts”: kad vēlēšanām vairs netic, tajā pašā laikā vienkārši ignorēt notiekošo negrib, paliek ļoti izplūduša starpzona. Turklāt nelaimīgā kārtā virkne ne-vardarbīgu metožu, kas ir šajā starpzonā, Latvijas gadījumā vai nu nedarbojas vai arī balansē uz tāda paša konflikta ar varu robežas kā Saeimas ēkas ieņemšana. Minēšu piemērus. Ir grūti iedomāties, ka ekonomiskā krīzes apstākļos varētu reāli notikt tāds miermīlīgs, bet efektīvs pretošanās veids kā elites boikots – elites pārstāvji netiek apkalpoti veikalos, kafejnīcās utt. Domāju, ka vairums uzņēmēju šādu formu nevar atļauties, lai ko viņi domātu par politiķiem privāti. Ir arī tāda forma kā apzināta valsts izdotu likumu, normatīvo aktu utt. neievērošana, ja tie tiek uzskatīti un par amorāliem, prettiesiskiem utt. Logi netiek dauzīti, neviens ar policistiem neplēšas, toties nodokļus, teiksim, nemaksā. Viss labi, bet mums nav tādu juridisku tradīciju, kur šādam neievērotājam būtu iespēja savu pozīciju garantēti izklāstīt neieinteresētas tiesas priekšā. Līdz ar to teju vai vienīgais nevardarbīgas pretošanās veids, kuram varētu būt reāla ietekme un vienlaicīgi tas nerada juridiskas sekas dalībniekiem, ir ģenerālais streiks. Jautājums, vai mūsu arodbiedrības ir gatavas/spējīgas tādu organizēt.
Īsi sakot – un tas paškritiski jāatzīst arī no pietiekoši aktīva žurnālista pozīcijām – ir maz ko piedāvāt cilvēkiem, kuri a) pamatoti vairs netic partijām un b) vienlaicīgi tikpat pamatoti negrib pieļaut situāciju, kad aplami/pretlikumīgi varas lēmumi paliek nesodīti. Var jau pētīt (un tas ir darīts) t.s. “oranžo” revolūciju tehnoloģijas Ukrainā utt., diemžēl Latvijas gadījumā tās neder. Mums valsts nelielo izmēru dēļ nav tādu reģionālo elišu (Rietumukrainas gadījums) vai biznesa grupu (tās ir pārāk saaugušas ar varu), kas varētu nemierniekiem palīdzēt ar saviem resursiem. Attiecībās ar minētajiem simboliskajiem 20% neder arī apelēšana pie veselā saprāta, iejūtīga plikšķināšana pa plecu – un tas attiecas arī uz žurnālistiem, to skaitā mani: vai nu solidarizējies ar visām no tā izrietošām sekām vai arī nemoralizē. Tādēļ par šo tēmu apklustu, noslēgumā vien vēršoties pie šiem 20% ar lūgumu nepakļauties varas iespējamiem mēģinājumiem cilvēku sašutumu novirzīt uz starpetniskajām attiecībām.