Arī es laikam piederu vēl pie tās paaudzes, kam radio savulaik bija vienīgā saikne ar pasauli aiz „dzelzs priekškara”. Pirmie apzinīgā dzīves posma notikumi, ko atceros saistībā ar radio, ir skandāls ar krievu zemūdenes uzsēšanos uz sēkļa Zviedrijā un mūzika no Luksemburgas radio vidējo viļņu diapazonā. Varu palielīties, ka pats savām rokām savulaik no parasta televīzijas kabeļa un veca VEF radio kondensatora esmu konstruējis īsviļņu virziendarbības antenu, lai caur skaņas slāpētājiem labāk varētu saklausīt „ienaidnieku” balsis.

Radio SWH strādāju kopš 1993. gada rudens, kad Latvijā (kam daudzi tagad droši vien nemaz nevar noticēt) vēl nebija tāda kārtīga interneta, taču piepirkt pilnu tirgus somu ar dažādiem produktiem Rīgas Centrāltirgū varēja par 50 santīmiem (tas nav joks).

Pirms darba radio esmu strādājis vēl arī tik interesantās un pilnīgi nesaistāmās vietās kā Smiltenes mūzikas skola un Latvijas Kara muzejs.

Negribētu atkārtot dažādas ābeces patiesības un acīmredzamas lietas, kas radio atšķir no citiem medijiem. Taču aiz visiem darbiem un nedarbiem ir tikai cilvēki. Un tos var ne tikai redzēt, bet arī dzirdēt.

Es neesmu pārliecināts, ka radio dzirdamajiem vārdiem ir ļoti liela saistība ar realitāti. To veidojam mēs paši ar savu attieksmi un visu pārējo piedomājam klāt. Taču domām ir vajadzīgi arī impulsi un kāpēc gan tos nevarētu dot radio?